apbrīnoju..
lūk, ko es apbrīnoju- savu kolēģi..
esam viena vecuma, tagad viņa ir 5. mēnesī, džeks 6 gadus vecāks, turīgs, abi dzīvo Jūrmalā un viņai ir nu tik pareiza attieksme pret dzīvi, ka tikai mācīties, jo apskaužu, bet tas neko nedod..
no vienas puses ir egoisms, no otras puses Tev svarīgā cilvēka domas un vēlmes un vajag saprast, kur ir kompromiss, uz ko esi gatava..
vēl ir jaut. par to, vai Tev otra cilvēka dēļ ir vajadzība iziet šajā kompromisa ceļā, vai Tev tas ir nepieciešams..
viņai noteikti ir- viņa ir stāvoklī, viņi nav precējušies, viņš ir nu ļoti turīgs un viņai ir par, ko censties un ir vajadzība izturēties tā, nu tā, tik ļoti piemīlīgi.. vēl ir variants, ka viņa vnk tāda ir.
es tā gribētu, bet tiklīdz sev apsolos un mēģinu to izpildīt, tad ātri vien tas aizmirstas, ilgi neizturu.
vajag mainīties- man.
viņam nē, bet nauda ir svarīga un neticu, ka viņai tā nav. tas dot drošību un iespēju izbaudīt to, ko palaid garām strādājot um domājot par sīkumiem.. cilvēks kļūst mierīgāks ar naudas palīdzību, rodas citas problēmas, bet citādākas, to nejūt tik saasināti..
es apzinos, ka nevaru no savējā prasīt to, ko no 28.gadīga vīrieša ar savu biznesu.. arī viņš 20.gados nebija bagāts. es ticu, ka manējais var sasniegt daudz, bet jautājums- vai esmu gatava to sagaidīt vai tas ir tā vērts- un tas jau bija tas jaut. par kompromisa nepieciešamību!