* * *

RL
31.3.08 22:51
Interesants man šķiet intervijā ar Loriju Andersoni iezīmētais jautājums par mākslas un intimitātes robežām. Pret Leibovicas fotoalbūmu par Zontāgu es jutu nepatiku no pirmā brīža, kad tas nonāca manās rokās, pie tam nespēju šo savu nepatiku īsti izskaidrot. Pēc šīs intervijas izlasīšanas varu vien pieņemt, ka nostrādājusi intuīcija, kas ļāvusi sajust, ka šīs mākslas motīvi nav tikai " jautājumu uzdošana" (ja turamies pie Andersones definīcijas).
Par Sofiju Kallu, kuras darbu redzējusi neesmu un tādēļ man nepienāktos par to spriest, esmu tādās pat nojautās. Ko vērts ir vien zāļu un " rasklada" izkārtojums Venēcijas biennālē - pirmajā zālē informācija par to, kā māksliniece vienā dienā saņēmusi ziņu par piedalīšanos Venēcijas biennālē un to, ka viņas mātei drīz jāmirst, otrajā - jau pieņemta lēmuma "piedalīties izstādē ar mātes nāvi" realizācija.
http://artsbeat.blogs.nytimes.com/2007/06/07/venice-biennaleintimations-of-mortality/

Pilnīgi tīrs un nevainojams man ir un paliek Fjodorovs:

http://www.leonidfedorov.ru/
(jāiet > video > "zimi ne budet")

x x x
upd.

Pēkšņi atcerējos: jau vairākus gadus pirms papiņa nāves mēs viņu kaut kā pastiprināti fotogrāfējām, pat tad, kad viņš vēl jutās tīri labi. Ziemsvētkos, Lieldienās. Dzimšanas un vārda dienās. It kā visus, bet vairāk tomēr viņu. Neformulējot, bet zemapziņā pieņemot domu, ka viņš, visticamāk, mirs pirmais, ja lietas ies savu tā saucamo dabisko gaitu.Un nezin kas vēl mums jāpaspēj " saglābt" . Muķķīgi, tomēr mīlstības vadīti cenieni.
Laikam tāpēc nesen es gandrīz neapzināti, bet patiesi nikni uzbrēcu Pogai: nu, ko fotogrāfē tā, it kā es jau mirt būtu sataisījusies!
(kaut kas bija nelabs tai fotogrāfēšanā)

x x x
upd.2

Un arī šis citāts ir par to pašu tēmu.
Deivids Rijefs, Zontāgas dēļs, grāmatā par savas mātes nāvi:

"Tiem, kas nedzīvo ar reliģiskiem mierinājumiem attiecībā uz nāvi vai ar apziņu, ka nāve ir kas dabisks, nāve ir neķītrs noslēpums, visbriesmīgākais apvainojums, tas, ko nevar kontrolēt. To var tikai noliegt."

Es, protams, šo grāmatu neesmu lasījusi, izmantoju citātu, kuru citē Ieva Lešinska mazajā apskatiņā par grāmatu Rīgas Laikā, pati, citastarp, teikdama tā:
" ... Jo allaž jau gribējies ticēt - gudrība palīdz gudri nomirt. Zontāgas piemērs liecina, ka tās ir ilūzijas."
5 raksta piebildīšu

1.4.08 00:02
Erzaceņģelis

Rl taču ir jāšķiet interesantam, nu kā tad citādāk. Bet par fočēšanos PM laikam patiesība, i piekrist aiz neko darīt varētu.
piebilst

1.4.08 09:36
Interesanti, vai ir pētījumi par to, cik ļoti kādas pasaules izmaiņas varētu būt saistītas tieši ar fotogrāfēšanas masveidīguma iestāšanos. Galu galā - veselas industrijas ir radušās, mākslinieki tās pārglezno, tagad ikdienā mēs tās patērējam nenormālos apjomos... savulaik taisījos rakstīt kursa darbu pie Freibergas par saistītu tēmu, bet tālāk par Camera Lucida izlasīšanu netiku.
piebilst

1.4.08 11:36
mātes nāvi dokumentēja un motīvu atkārtoti izmantoja un pārdzīvoja arī b.viola. gadu desmitus atpakaļ. un kad viņš nesen stāstīja par šo darbu lekcijā, viņš raudāja. man viņa gadījumā tas nelikās kaut kā nešķīsti. tur bija tās gaumes un intimitātes robežas tikuntā.
bet viņš saka, ka tas ir smagākais trieciens viņa mūžā, kam viņš vēl nav ticis pāri un kontemplē. bet darbs gan bija arī vairāk par to, ka ar kameru iespējams būt klāt arī pie dzimšanas un miršanas, jo kamera ir un tā, iespējams, nav nekas slikts pareizās rokās.
piebilst

1.4.08 17:07
Jā, nu pareizās rokās. Es jau to Venēcijas darbu nezinu, nevaru spriest.
piebilst

1.4.08 15:33
Man ir bijušas līdzīgas pārdomas par fotografēšanu . Esmu pat sev liegusi fotografēt kādu vecāku radinieku (it kā ar to varētu attālināt nojaušamo notikumu gaitu).
piebilst