Kurā brīdī Tu saprati, ka rakstniece, tas ir Tavs pienākums?

Tu kaut kaa pilnīgi aplam, sm, man nekad, itin nekad nav licies, ka tas ir mans pienākums. Ja nu tikai īsu brīdi, pēc pirmā stāsta pubilcēšanas. Bet tas ļoti ātri pārgāja. Mans pienākums, vai, pareizāk sakot, pienākumi, ir pilnīgi citi: rūpēties par savu gimeni, būt godīgai pret sevi un citiem, nu, varētu nosaukt vēl dažus.
Ar rakstīšanu ir citādi, ir tieši tā, kā tur apraksīts: tu jūti, ka gribi, gribi, vari, vari, tas tev nedod miera, bet - kad pienāk tas Dieva dotais brīvais brīdis, tas izrādās vai nu par īsu vai garu, vai vispār nav iekritis pareizā laikā, jo tieši tobrīd par gribēšanu ir palikušas tikai atmiņas... kaut kā tā.
Krājas kaut kāds slānis, emociju, pārdomu slānis, sauc kaut vai par netīrumiem:) Knieš, vajag nozmagāties, bet nav ūdens. tad parādās ūdens, bet netīrumu jau tāda kārta, ka nolobījušies, krišus nokrituši.
vVai arī esi ar tiem jau tā saradis, ka mazgāties vairs nejūti vajadzību.

Tas ir tā, ka Tu gribi saskaņot notikumus, kad gribi un kad spēj un kad citi pienākumi ļauj?

Tev ir diktofons? (Kopš man mājas ir mikrofons, idejas nepazūd tik viegli.)

varbūt tas tad nemaz nav īstais Dieva dotais brīdis, tikai brīvais. Un īstais vēl tik drusku drusku jāpagaida... kaut kā tā.

Vai arī tā doma, ka peldēšamas or daudz vairāk. daudz patiesāka par stāstiem? (lai gan no stāstiem jau to neprasa..)

arī tas, jā, dzīve

bet man atkal gribās, lai pie šī tava posta būtu vismaz 60 komentāri par spīti tam, ka es tūdaļ ar iešu gulēt

tu jau teici, tu jau teici, par to saucēja balsi:)

gribās tevi samīļot un vispār sen neesam tikušies, lai arī man ir jocīgi kaut ko tādu tev teikt, nezinu kāpēc; aln

es Tev ierakstīju atbildi un izdzēsu, ceru, ka Tev ak @ parādās, vai ne

a tev pienāk komentāri? man nē... (tas gluži kā par kādu slimību parunāt)

ūja, ūja!
atradusies neveiksmīgā rakstniece!
Man liekas, ja nu kāds lasa latviešu oriģinālliteratūru, tad tieši Tavu.