* * *

1.12.05 21:42
Tu kaut kaa pilnīgi aplam, sm, man nekad, itin nekad nav licies, ka tas ir mans pienākums. Ja nu tikai īsu brīdi, pēc pirmā stāsta pubilcēšanas. Bet tas ļoti ātri pārgāja. Mans pienākums, vai, pareizāk sakot, pienākumi, ir pilnīgi citi: rūpēties par savu gimeni, būt godīgai pret sevi un citiem, nu, varētu nosaukt vēl dažus.
Ar rakstīšanu ir citādi, ir tieši tā, kā tur apraksīts: tu jūti, ka gribi, gribi, vari, vari, tas tev nedod miera, bet - kad pienāk tas Dieva dotais brīvais brīdis, tas izrādās vai nu par īsu vai garu, vai vispār nav iekritis pareizā laikā, jo tieši tobrīd par gribēšanu ir palikušas tikai atmiņas... kaut kā tā.
Krājas kaut kāds slānis, emociju, pārdomu slānis, sauc kaut vai par netīrumiem:) Knieš, vajag nozmagāties, bet nav ūdens. tad parādās ūdens, bet netīrumu jau tāda kārta, ka nolobījušies, krišus nokrituši.
vVai arī esi ar tiem jau tā saradis, ka mazgāties vairs nejūti vajadzību.