- 6.11.05 21:45
- Ikviena doma, ja tev ir drosme un laiks izdomāt to līdz galam, ir briesmīga. Tāpēc labāk ne, labāk piesēsties tumsā pie stūres un visa uzmanība ceļam.
Puiku čalas un dziedāsanas aizmugures sēdeklī vienu brīdi sadzen acīs asaras - tik pilnīga laime un bezrūpība, kādas nekad vairs nebūs - kaut kas tāds, par ko lasām daiļliteratūrā, kad vīrieši atceras bērnību. Ziniet, tas diezgan bieži notiek romānos un stāstos. - 6 rakstapiebildīšu
- nja
- 6.11.05 21:57
-
Pārāk bieži tas notiek reālajā dzīvē. Ne tik daudz romanos, kā dzīvē. Tikai pārlieku biezi viss paslīd garām. Tāpat, kā atvadoties mēs vienmēr gaidam, ka cilvēks atgriezīsies. Bet tas cilvēks nekad neatgriezīsies. Atgriezīsies kāds cits, kuru mēs nezinām.
- piebilst
- 6.11.05 21:57
-
klau, tā taču nevar būt, ka ikviena. vai tiešām..?
- piebilst
- 6.11.05 22:08
-
neklausi visam, ko tev saka
- piebilst
- 7.11.05 08:12
-
Kendo
Man jau nu tas izklausās visai dīvaini... kurš gan tev var liegt padzīvot bezrūpīgi... pačalot beztēmā... padziedāt kopā ar kādu...
Katrs pac tak savas laimes kalējs... - piebilst
- 7.11.05 09:10
-
Tu īsti nesaprati. Pavisam cita lieta ir čalot un dziedāt, kamēr tu vļe nekā nezini un nekā nav aiz muguras. Cita lieta - kad tu jau zini. Kaut vai to, ka katrs pats savas laimes kalējs.
- piebilst