Es atzīšos, ja izdzirdu par dabas katastrofām un ja tā notikusi bez upuriem vai vismaz pāris nograutām mājām, tad šķiet, ka nav nemaz bijusi ne katastrofa, ne stihija. Vismaz vērā ņemama katastrofa. Kaut gan patīk, ja pūš tik stiprs vējš, ka gāž no kājām nost, un esi viens uz ceļa, cīnīties ar vēju un zināt, ka nevienam to nevarēs atstāstīt, jo neviens tā pat nesapratīs manas īstās tā mirkļa izjūtas. Tad var arī bez upuriem.

Nuja, es tikai gribu, lai pēkšņi satumst debess, koku gali lokās, ozolzari dauza mājas jumtu un vējš gaudo skurstenī. Un lai ir nakts. Un lai pūš tā kā toreiz, kad nevarēja atvērt ārdurvis.

kur svešais?

nezinu, varbūt arī gaida vētrainu nakti:)

А он, мятежный, просит бури, как будто в бурях есть покой...

vētra ļauj novērtēt mieru, neko nevar darīt - atkal banāli.