vienkārši jābeidz uzdot tie retoriskie jautājumi: "vai šie redīsi ir saldi?"

Mhm. Tie tantuki enerģiski māj ar galvām pat tad, ja pajautā, vai arbūzi ir pašaudzēti.

Jā, un es meklēju tādas tulpes, kuras atveras plaši kā zvani, un ieraugu vienas ļoti līdzīgas, un jautāju: kā viņas plaukst? Un šī man saka: tikai drusku atveras un tā stāv. Protams, tā viņa teica, domājot, ka es, kā vairums cilvēku, meklēju tulpes, kas neplaukst, it kā tā būtu ilgākas glabāšanās garantija. Bet es tieši otrādi. Nu, un ko? Es tomēr tās tulpes nenopirku, jo ko var zināt. ja nu šoreiz tante ir godīga, un tās patiešām neplaukst?

Nē, saproti, es tādus jautājumus pat neuzdodu. Viņi paši uzsāk sarunas. Un es, es vēl vairāk, es pie tam teicu: Nu, skaties tu man, ja šitie burkāni nebūs garšīgi! Un šis tik smēja, un es arī, un viss likās tik brīnišķīgi. Un tagad tāda vilšanās. Pat ne burkānos, bet cilvēkā. Un savā naivumā. Tas ir, nē - naivums sevi, kā vienmēr, attaisnoja. Vilšanās savā pieredzē. Kurai taču vajadzēja uzkrāties tik ilgā un grūtā mūžā.

laime ir tad, ja tas, ko gaida atbilst tam, kas ir

paga, paga, man jāpadomā

atmet iedomas, ka vari iespaidot redīsu garšu :)

Varu! Un tās nav iedomas.

Piemēram, ja redīsus sagriež plānās plānās, gandrīz caurspīdīgās šķēlītēs, uzber rupjo sāli, mazliet cukura, ieliek māla bļodā, ņem tīru linu drāniņu, pārņem tai bļodai pāri, un tad ilgi, kādas minūtes 10-15, uz krēsla sēžot, sit pret celi, tb - sakrata - un pie tam skaita vienu tautas pantiņu, kura teksu esmu aizmirsusi (bet man tas ir pierakstīts) - tad var pilnīgi izmainīt redīsu garšu:)

Un vēl jau var nopirkt citus redīsus. Tā iespēja vienmēr paliek.

tas viss ir tikai tavā galvā :)

kāda galva, parasta pavārmāksla

es Tev rīt varētu atvest skābenes no dārza.. bet tad jau laikam būs pa vēlu

tikko nomazgāju un nogaršoju skābenes, ir tiešām labas:) Un nav smilšainas.
Bet paldies par piedāvājumu, un kādu saujiņu jau vari arī atvest tā pat graušanai:0

atved man!!!

ok