- Atkal "stundas"
- 10.6.03 22:07
- Ejot ārā no kino, es viņu paņēmu zem rokas. Pustumsā zem kājām mirdzēja spuldzīšu virknes, kas izgaismo pakāpienu malas, un viņa lika kājas uzmanīgi, augstu tās celdama pāri mirdzošajām līnijām. Viņas roku es gandrīz nejutu, tikai vieglu siltumu, un pati viņa likās tik maza, trausla, pavisam bez svara. Tad beidzot man acīs saskrēja asaras.
Mana mamma. - 3 rakstapiebildīšu
- 11.6.03 00:44
-
izlasiiju tavu postu un saskreeja asaras arii man
- piebilst
- 11.6.03 06:36
-
jā, pirmdien, vedot bērnu pie neirologa, es vienai vecai tantītei palīdzēju uzkāpt pa kāpnēm. viegla, viegla kā putniņš, tai brīdī likās, ka vieglāka pat par Džonatanu.
Apsolījos omammai, ka "tad, kad viņa būs veca" :), es viņu vienmēr pavadīšu uz poliklīniku. - piebilst