aizmirsies. labaak priecaajusies buutu, kameer smadzenes darbojas, vinjas aizmirst lietas, notikumus, cilveekus. aizmirshana ir viena no smadzenju darbiibas pamatfunkcijaam. ja Tu esi speejiiga aizmirs, tas noziimee, ka esi dziiva un ar Tavu galvu viss ir vislabaakajaa kaartiibaa. tu vienkaarshi esi laimiigs cilveeks.

Paga, paga... tad vecuma (vai nāves) pazīme būtu atcerēšanās?:)

nevis atcereeshanaas, bet neaizmirshana. peec tam vairs nav ko aizmirst... taapat kaa nav ar ko aizmirst...
;o)

tevi laijkam ir piemekleejusi kliiniskaa naave..

zini, ar mani ir tāpat. Un vienmēr pārņem kauns un neveiklības sajūta, kad man stāsta kaukādus fragmentus no piecu gadu svaigiem notikumiem, bet es ne nieka neatceros. Un tad es nevaru saprast kā būtu pareizāk - stulbi smaidīt un tēlot, ka atceros, vai godīgi atzīties, ka nema!

tad izliekas, ka esam dzīvnieki ... duma doma
es parasti mierinu ar domu, ka esam datori .. beidzās vieta uz hard diska un tad viš pats izdzēsa temporary files un tad uzmeta virsū jaunos atmiņus un tā ...
bet vispār mēs esam cilvēki.
mums nav fiziskas atmiņas. mums ir notikumi.
acīmredzot tiem cilvēkiem tad kaut kas īpašs notika, ja viņi atceras tos notikumus. un tu tur spēlēji kādu lomu.
es atceros, kā viena smuka meitene reiz gulēja vienā braucienā ar mums vienā teltī un vislaik raudāja. šodien viņa neko neatceras. bet man viņa dikti patika un to notikumu es labi atceros.
ai. būt par cilvēki ir jocīgi. liela laime

...labs piemērs (par to meiteni). varbūt tā meitene biju es:)

viņa vēl tagad ir meitene ;)

To, kas Tavā dzīvē ir bijis būtisks, Tu taču neesi aizmirsusi... Nu tātad viss pārējais ir mazsvarīgs un nav Tavas satraukšanās vērts....