zini, ar mani ir tāpat. Un vienmēr pārņem kauns un neveiklības sajūta, kad man stāsta kaukādus fragmentus no piecu gadu svaigiem notikumiem, bet es ne nieka neatceros. Un tad es nevaru saprast kā būtu pareizāk - stulbi smaidīt un tēlot, ka atceros, vai godīgi atzīties, ka nema!