Es gan neesmu regulāri apmeklējusi tos lasījumus, bet:

1) Man ļoti patīk, ka lasa priekšā :) Atmiņas no laimīgajiem bērnības laikiem.
2) Performance. Viss izklausās kaut kā spilgtāk, stiprāk. Un kā nu kurš autors sapas ar saviem tekstiem - viens nu nemaz neizskatās pēc tā, ko raksta, cits atkal pilnīgi kā no sava stāsta izkāpis. Kādam tāda stipra, droša, skaņa balss, vēl kāds atkal izdomājis visādus šova elementus. Ir interesanti patiešām.
3) Saviesīgums. Īpaši tādās vietās, kur klausoties var dzert tēju un sildīties, un vērot citus cilvēkus.
4) Tāds pēclasījumu secinājums. Kaut kāda mistika, bet tā ir, ka prozas lasījumos dzirdētais ļoti labi paliek atmiņā. Grāmatās lasīto es bieži vien ātri aizmirstu. Laikam autori prot to ar savu klātbūtni ieburt klausītāju galvās.