klausies, mēs te TM vācam priekš vešanas uz Latgales lauku ģimenēm, tām nabadzīgajām, manā kabinetā, lielā kastē

Klau, tad atraksti man uz @, kur tas Tavs kabinets ir. Es rīt varbūt būšu tik jau vesela, ka varētu aizstiept.

Eu, a cik ilgi jūs tās pieņemsiet?

Šitas jautājums bija Tējai;)

līdz 2.decembrim :)
bet vajag kaut kā iepakot, lai kaut cik smuki,
varat man uzzvanīt un atnākt uz TM garderobi, un tad es noietu lejā un uzstieptu augšā. tā kaut kā. :)

hmm... iepakot... dažas tās mantas nav TIK TĀDAS, es nezinu... bet katrā ziņā, es domāju, derīgas... bet kā lai pako vecu mantu?

Vienmēr esmu uzskatījis, ka forma ir būtiskāka par saturu. Galvenais jau ir iepakojums, nevis kas tur iekšā.

skolas ielā, tur kur sarkanais krusts, tur var aiznest.

par_velti :)

Tas par sarežģītu.

ehh, žēl, ka tikai centrs der
es šitādas te akcijas ar lietu vākšanu un nodošanu tālāk pēc nepieciešamības savo slaukos organizēju

http://www.maminas.lv/
viņas var sazvanīt un viņas pašas atbrauks pakaļ. labus darbsu dara meitenes...

Pagājušajā gadā savā organizacijā (musu ir vairak par 100) biju saorganizejusi akciju.
Viens mans paziņa strādā diagonijas centrā, kura nosaukums šķiet ir Dienas centrs ielu bērniem (vai kaut kā tā). Tur uzturas bērneļi, kuriem pa dienu nav kur palikt, kuriem vispār iet so, so.
Nu tad lūk - izsūtīju visiem kolēģiem meilu, ka vajag nest drēbes, apavus, spēles, sporta piederumus, arī kaut kādas ēdamlietas (nodefinēju, aptuveni, kas būtu nepieciešams).
Zini, tādu atsaucību tiešām negaidīju. Darba vietā virtuvītē kastēs krājās visvisādas lietas. Un pats mīļākais bija tas, ka pat apkopējas nesa visu ko. Viena no viņām pat atdeva savu šujmašīnu, kā arī nežēlīgi daudz ievārījuma.

Beigu beigās tiem, kuriem nebija nekādu lietu, ko viņi gribētu nest (vai vienkārši nebija laika izrevidēt savus kambarīšus) akcijā piedalījās ar Ls 2 ziedojumu. Par to sapirku daudz sieru, dāvanu papīru (biju vienojusies, ka centram vajadzēs ar ko iesaiņot dāvanas), pasūtīju skaistu kūku ar superīgu uzrakstu, un vēl tur visādas lietas tika iepirktas.

Un tad ar darba busiņu vedām visu uz centru. Bāc, cik tur viņi bija priecīgi (bērneļi paši neredzēja šo vešanas procesu, tas viss viņiem tika gatavots, kā pārsteigums). Vēl tagad man plauktā stāv mīļas dāvaniņas no bērniem (pašu apgleznoti šķīvīši, Ziemassvētku kartiņas).

Bet pēc tā visa es vakarā gāju mājās un raudāju. Iekritu gultā un kādas 3 stundas no vietas vienkārši nežēlīgi raudāju. Manī bija tāds tukšums. Pilnīgs nespēks. Nekad neko tādu nebiju jutusi.

Pēc tam Ziemassvētku ballē kolēģi nāca klāt un teica, ka riktīgi kruti un ka noteikti to vajag atkārtot arī šogad. Tur direktors teica publisku pateicības runu. It kā jau skaisti, bet tajā brīdī es tā stulbi sajutos. Da ne jau pateicības dēļ es to darīju. Man vienkārši bija tāda sajūta, ka vajag (sākumā pat likās biedējoši, jo nezināju, vai no turīgie sapratīs, kā ir tiem, kuriem nav - nav māju, nav draugu, nav ēdamā. Bet saprata.).

Ceru, ka saņemšos kaut ko saorganizēt arī šogad, jo tas viss process ir riktīgi jauks. Vienīgi mazliet biedē tā sajūta pēc tam...

sadedzini visu,
bez dreebeem neviens nepa

liks
un, tik ,razzosim-atkal-visu
sev.