- Čau!
- 17.10.04 21:43
-
Šveicē, bet vairāk tomēr Itālijā. Jo mūsu ciematiņā/pilsētiņā (700 iedzīvotāji) dzīvo galvenokārt itāļi, arī tās arhitektūra ir tradicionāli itāliska. Viss ir vecs, gadsimti rēgojas no katras nodrupušas akmens izlietnes uz ielas (pie vienas stāv noliktas ziepītes – tā, vienkārši garāmgājējam), no katra veca, nomelnējuša, bojāta koka pārseguma, katra mūra. Ieliņas tik šauras, ka ar mašīnu izbraukt cauri nav iespējams. Automašīnu ceļu, kurš ved apkārt pilsētiņai, viņi bijuši spiesti izlaist cauri vārtiem zem baznīcas – citur nav vietas. Kalni taču. Mēs esam kalnos, augstu virs Lugano.
Bet pirms tam vēl - lidojot pāri Alpiem, kalni sākumā izskatās kā saburzīts papīrs, tad, sniegam atkāpjoties – kā ar flaneli apvilkti. Es saku, ar mežu apauguši. Viņš – nē, nevarot būt tur mežs, tundra kaut kāda. Lai nu būtu tundra, bet skaisti.
No Milānas līdz Lugano braucam ar autobusu. Šoferis, apaļīgs itālis pliku pauri, lielajā autobusā visu ceļu ved mūs divus un vēl kaut kādus trīs. Atpakaļ vispār aizbrauc tukšā. Bet ne nu mums galva jālauza par Itālijas autosatiksmes rentabilitāti. Sēžam kā kundziņi. Šoferis arī kā kundziņš – rokas uz lielās stūres kā uz galda uzlicis, virpina īkšķus un visu ceļu sarunājas ar sevi. Un garāmbraucošajiem. Un pretimbraucošajiem.
No Lugano uz Caronu mūs autobusā aizved mājas pārvaldniece. Ieejot šai trīsstāvu namā, man patiešām, patiešām aizraujas elpa. Mājas saimnieku gars, viņu grāmatas, arhīvi, Klausa brilles futrālītī, fotogrāfijas, gleznas, klavieres, sudraba galda piederumi skapjos, lādīte ar vecām spēļu kārtīm... Un viņu kapiņš ar tepat zem logiem.
Uzreiz jūtamies kā mājās. Citādi te nevar justies. Pat zinot, ka kādu brīdi te uzturējušies Mauriņa un Raudive, bet saimnieku dzīves laikā bieži viesojies Hese, arī Brehts. Un kādi vēl ne.
Te var dzīvot, te tiešām var dzīvot. Māja tevi pieņem. Te uzreiz liekas, ka viss pieder tev un tikai tevi ir gaidījis. Tu uzreiz visu pazīsti. Visu zini. Un visu jūti.
Visas mantas, mēbeles mājā no 50-iem gadiem, tā krietni būvētas, stāvēs vēl ilgi. Šai vietā var īpaši spēcīgi sajust to, cik liela vērtība ir lietās – kaut ko uzcelt, iekārtot un likt mierā, lai stāv. Lai stāv vismaz dažus gadu desmitus. Neskriet līdzi stiliem, nemainīt priekšmetus, tāpēc, ka tie izgājuši no modes. Lai stāv, kamēr kalpo. Kad nekalpo vairs pirks citus. Taču šie kalpos vēl ilgi.
Otrā stāvā ir plaša telpa – bibliotēka, darbistaba. Gar sienām grāmatplaukti. Flīģelis. Divi masīvi rakstāmgaldi. Logi plaši – skats uz kalniem. Tamborēti spilventiņi. Piecdesmito gadu lampas. Paklāji. Parkets. Franču logi (līdz grīdai) ar skatu uz kalniem. Bļa.
Sākumā domājam strādāt te abi, bet es pēkšņi pārdomāju. Un izvēlos istabiņu pirmajā stāvā, istabiņu, kura man iepatikās uzreiz. Salīdzinoši neliela, arī rakstāmglads vidējs, dīvāniņš, kur pavaļoties, divi logi. Vecas šķēres, vecs papīrspiedis. Lampa. Vēl lampa. Televizors. Niša uz ēdamistabu. Ēdamistabā skapjos viņu, nē, mūsu trauki. No ēdamistbas uz virtuvi – 50-iem tipisks atverams lodziņš. Kā ēdnīcās agrāk, ja kāds vēl atceras. Tepat varu uzvārīt tēju, kafiju, nemaz nav jākāpj no otrā stāva lejā. Un man patīk, kā no augšas skan viņa mūzika. Nē, pats jau nespēlē. Klausās laikam Satie klavierkoncertus. Vai varbūt to otru. Es nevaru strādāt, ja mūzika man skan tieši blakus, lai cik klusi. Bet tā – no otrā stāva, pa ceļam pazūdot notīm – tā ir labi. Tik klusināti un neuzmācīgi kā jūras šalkoņa aiz meža Miķeļtornī vai putna dziesma pagalmā.
Nu ja, un vēl tā enerģiju lieta. Man labāk strādājas, ja līdzās nav otra enerģijas burbuļa, kurš spiestos manējā iekšā un to nospriegotu.
Mēs esam kopā un pietiekami tālu.
Bet guļamistaba arī ir otrajā stāvā. No gultas var rezēt tos pašus, nu, kalnus. Un sarkanu pīlādzi.
Ā, un vēl – zeme visur pilna ar ēdamajiem kastaņiem, un mūsu pilsētiņā šodien bija cepto kastaņu svētki. Kastaņi, vīns, mājās ceptas kūkas, kafija.
Bāc, un tā vēl nav ne simtā daļa no VISA!
Rīt jāsaņemas un jāieliek kāda bilde.
Mīlu jūs visus (tos, kurus mīlu). Rakstiet, lūdzu man vēstules. Bet ne uz skuku, nu, jūs zināt.
Bai bai, čau, čau.
- 7 rakstapiebildīšu
- 17.10.04 22:12
-
tieši tā tam arī jābūt :)
bučas :) - piebilst
- 18.10.04 00:05
-
ķēmi nāk ārā no krūzītes
vai, ck skaisti :)))
bučas - piebilst
- 18.10.04 00:38
-
salikās, ka tu to vienā elpas vilcienā izstāstīji. nu ar tādām lielāmacīm, kad nevar pateikt vārdu. un tad nāk upe.. vārdu upe ;)
- piebilst
- 18.10.04 09:45
-
o! beidzot tu tur esi!
- piebilst
- 18.10.04 11:37
-
Feini, feini. Galvenais, kalnu bildes ieliec kādas.
- piebilst
- 19.10.04 19:01
-
Shausmas! Lasu, un skiet, ka tas ir par so vietu, kur esam ar Annusku paslaik. Ir, tiesaam ir tas pats, tikai taadaa kaa spogulateelaa, kaa... ai, nezinu pat kaa. Tas pats tikai citur un caur citiem cilveekiem noticis.
Mums te arii ir cetrdesmitie un piecdesmitie gadi, lielie logi, meebeles, kas buuveetas tiaki un vieniigi sai maajai, Emmas spogulis un kjemmes, un puuderniica, graamatas, zurnaali, izsuvumi, pukes uz palodzeem. It kaa saimieki buutu kaut kur aizbraukusi un maaju atstaajusi viesiem - mums. Un tagad taa ir muusu maaja, muusu istabas, muusu ainava ar kalniem. Mees pusdienojam Emmas virtuvee, cepam pankuukas sausmiigi smagaas veco laiku pannaas, eedam no vinas zili baltajiem skiivjiem.
Un kaut kur tepat ir arii visi tie, kas pirms mums gleznojusi un ziimeejusi lielajaa darbniicaa ar augstajiem griestiem un lielisko ziemelpuses gaismu. Vini atstaajusi neskaitaamus siikus skraapeejumus meebelees, kraasu plekjus uz griidas, robinjus skiivju malinaas. Bet tagad shii ir muusu maaja. Mees te dziivojam. Dziivojam nevis rezideejam. Pa iistam.
Skuka, lai tev tur ir labi un iedvesmojosi tajaa citaa pasaules malaa. - piebilst