Nu nav, nav tā... Mēs (labi, - es. Jo es navru neko apgalvot par citiem) - es, tātad, mīlu viņu kā viņu, un man nav nekādu ambīciju attiecībā uz viņa nākotni, sasniegumiem, panākumiem un tamlīdzīgi. Mani pat ne īpaši satrauc viņa sekmes - lai tik kaut kā tiek cauri skolai. Jo es zinu, ka viņš nav radīts būt par teicamnieku:) Pat par trieciennieku (tādi arī bija) ne. Tikai viens - lai viņš būtu laimīgs un ar sevi apmierināts cilvēks. Nu vismaz tik apmierināts, cik tas ir iepsējams, neesot trulam. Savukārt, lai būtu laimīgs un apmierināts, ir jāatrod sava vieta. Jādara darbs, kas gandarī, piemēram. Kaut kas viens jāprot darīt ļoti labi - vienalga, kas.
Bet viņa raksturs ir tik pretrunīgs - viņš pats ir sev ienaidnieks, viņš pats sevi dara nelaimīgu, un es neatrodu pareizo veidu, kā parādīt viņam ceļu.
Jā, un viņam ir ļauts pašam tikt galā ar ļoti ļoti daudzām situācijām. Un bieži pat ārēji viss ir OK. Bet...