* * *

1.6.03 21:20
Es, protams, šodien tēloju - gan dusmas tēloju, gan jautrību.
Jā, es iekritu tai ūdenī, un viss bija tieši tā, kā es aprakstīju. Tikai tas nepavisam nebija galvenais šai braucienā.
Es esmu skumja. Mazais cilvēciņš šodien netika galā ar sevi (un mēs ar sevi - arī). Viņš centās, bet, kā parasti, nespēja koncentrēties, sāka nevietā māžoties - bet mēs atkal darījām to, ko nekad nedrīkst darīt ar bērnu - mēs salīdzinājām. Un puikiņš pilnīgi aizgāja ciet. Viņš savu nedrošību un bailes, un kompleksus slēpj aiz pārgalvīgas izmisuma bravūras un nekaunības. Tādā brīdī viņš spējīgs uz visu. Kad atbraucām mājās, viņš tūliņ aizmiga. Ne jau no fiziska noguruma - no stresa iztukšots. Un es raudāju. Jo es tik šausmīgi viņu mīlu un tik ļoti baidos par viņu.