Nu nav, nav tā... Mēs (labi, - es. Jo es navru neko apgalvot par citiem) - es, tātad, mīlu viņu kā viņu, un man nav nekādu ambīciju attiecībā uz viņa nākotni, sasniegumiem, panākumiem un tamlīdzīgi. Mani pat ne īpaši satrauc viņa sekmes - lai tik kaut kā tiek cauri skolai. Jo es zinu, ka viņš nav radīts būt par teicamnieku:) Pat par trieciennieku (tādi arī bija) ne. Tikai viens - lai viņš būtu laimīgs un ar sevi apmierināts cilvēks. Nu vismaz tik apmierināts, cik tas ir iepsējams, neesot trulam. Savukārt, lai būtu laimīgs un apmierināts, ir jāatrod sava vieta. Jādara darbs, kas gandarī, piemēram. Kaut kas viens jāprot darīt ļoti labi - vienalga, kas.
Bet viņa raksturs ir tik pretrunīgs - viņš pats ir sev ienaidnieks, viņš pats sevi dara nelaimīgu, un es neatrodu pareizo veidu, kā parādīt viņam ceļu.
Jā, un viņam ir ļauts pašam tikt galā ar ļoti ļoti daudzām situācijām. Un bieži pat ārēji viss ir OK. Bet...

Tad raksti labaak uz meilu, tas vareetu buut eertaak. Cita starpaa taadeelj, ka tos skriinotos postus, kuri ir _Tavi_, es neredzu. Jaatziist, par shito blakusefektu es nepadomaaju, kad ieteicu skriinot. Tiesa, ja Tu tos rakstiisi kaa atbildes uz maneejiem, tad es tos vienalga sanjemshu uz meilu.

Komiski:)
Labi, tad es uzrakstīšu. Pēdējā skrīnotajā postā es teicu, ka šobrīd man tam nav spēka - tātad vēlāk, rīt:) Pirmos atskrīnošu atkal vaļā:)

Nee, nu prikols ir taads, ka es Tavas atbildes uz meilu sanjemu un izlasu (arii to peedeejo noskriinoto, uz kuras tekstu es arii atbildeeju), tachu neredzu taas sheit, Chiibaa, un nevaru uz atbildeet tieshi uz taam.

Taa kaa, principaa ir divas iespeejas:
- ja Tu veelies saglabaat lielaaku privacy un neraadiit shos ierakstus visiem, tad noskriino un riit, kad buusi atpuutusies, sameilojamies;
- neskriino un spamojam sheit.
:)

Rīt arī domāsim:)
Man jau bremzē smadzene:)

Tad dodies pie miera. Es ar izdzershu teeju (joprojaam zaljo. Kaa saaku dzert aiz skopuma, taa laikam buus iegarshojies), nopiipeeshu ciigu un doshos. Haljava beigusies, riit uz darbu :)

P.S. Mok noskriino to manu pirmo atbildi arii, pls :)

tā ir pārāk patiesa, lai viņu vajadzētu slēpt :)

es arī apraudājos. kaut mana mamma tā būtu sapratusi, kas notiek manī trakajos pusaudža un bērnības gados. nebūtu smējusies, kad es plēsu traukus un dūru sev rokā ar pildspalvu. tas jau bija smieklīgi, bet tomēr smieklus varēja pataupīt.
un manuprāt tā salīdzināšana nav vistrakākais. trakākais ir cinisms un atteikšanās saprast par tevi kaut ko aiz redzamām darbībām.