uz tā pelēkā pelēkā krēsla
sēž pelēka pelēka skuka
un skatās pa logu
un palēkā, palēkā, palēkā!

:)

Palūkojos. Zilas, matuška, zilas. :)

Vecākās māsas man agrā bērnībā skaitīja kaut ko līdzīgu:

"Kādā melnā, melnā pilsētā,
Ir kāds melns, melns nams,
Tajā melnajā, melnajā namā,
Ir melna, melna istaba,
Tajā melnajā, melnajā istbā...."

Un tad variācijas par tēmu "skapis, zārks utt." Bet vienmēr sanāca kaut kā baismīgi. Un tad manā vēderā ietriecās 10 pirksti un sakutināja

un vēl tur ir tas cilvēks ar televizoru.
ja būtu vairāk tādu dzejnieku, tad man varbūt arī dzeja vairāk patiktu.
bet nu ne jau tie šizīgie murgi, kuros doma tā paslēpta, ka šaubos, vai pats autors zina, ko ir gribējis pateikt.

caur rozā rozā brillēm

:)