man parasti liekas, ka es viņus vispār nesaprotu... un vienīgais, ko varu - ir viņus mīlēt tādus, kādi viņi ir.

taustiņus?

reizēm.

bet vispār taustiņi parasti tikai nomūk, viņus var glīši uztupināt atpakaļ
ja nu nekādi, tad varbūt jālīmē

Hei! uztupinājās!!!! nebiju pat ievērojusi, ka tur ir tādas gropītes, paldies:)

Kad man nejauši gadījās nomest zemē klaviatūru (common, kam gan tā negadās), nokrita probelis/trobelis. Un to varēja mierīgi uzmaukt atpakaļ bez līmes. Turās.

man tikai laptopam tā ir gadījies - bet tad burtiņi bija uztupināmi atpakaļ bez līmes, aizķibināmi, un miers.

paņem drusku no viņa un paskaties, ko tas dara ar tevi

Tas viss varbūt jau ir manī, tikai slēptā formā, ne tik saasināti, klaji, atklāti.

es tikai bišķiņ no savas pieredzes -
itin viss, kas notiek ar manu mazo, ir sekas kaut kam, kas notiek ar mani vai citiem viņai tuvajiem (personības izaugsmei arī tiek sava tiesa, protams). pirmajā brīdī ir gadījies nobīties, un pat doma "nu es vispār nesaprotu no kurienes šitas", bet ja paskatās rūpīgi un veltī aš pāaris stundas vai pat dienas neuzkrītoši sarunai par visuma uzbūvi, tas ērkšķis izlien. nu - tad es vismaz zinu, kas jāmēģina labot. vai mainīt. vai vienkārši samīļot..

Ai, man ir drusku sarēžģitāk, lai gan, protams, viss, ko Tu saki, ir skaidra patiesība:)