Vai arī tu lido lidmašīnā, vai esi nonācis svešā pilsētā, un tev arī ir šī sajūta - tu esi nekur, bet tūliņ pat, jau pēc brīža var notikt jebkas. Tu palūkosies pa lidmašīnas logu, jo tu vienmēr izvēlies vietu pie loga, un ieraudzīsi. Tu pat vēl nezini, ko, bet noteikti ieraudzīsi.

(Akurāt par šo visu šais dienās domāju:)

kaningema māja pasaules malā
pēdējā nodaļa, pie ezera

Ej nu ej!

labi jau labi

Ja tur ar kas tāds ir, tad šīs ir manas, manas, manas sajūtas:)

tavas profesionālās varžacis man nemaz nebija prātā.... un es arī nedomāju, ka ir tieši tāpat! es biju domājis to tekstu par tagadnes izjūtu, par esošā mirkļa aptveršanu, kad tas skrien tev garām un reizē iaztiepjas līdz bezgalībai. vai kaut kā tā... bet tikai ne norādīt, ka tas jau kaut kur ir uzrakstīts. piedod, lūdzu, par neuzmanību (nopietni).

Nē, nē, nav ko atvainoties, vienkārši ar mani ir tā, ka es ļoti slikti atceros detaļas no grāmatām, filmām... pat no sevis kādreiz rakstītā vai kādam stāstītā. Un tāpēc sabijos - ja nu tiešām tur ir tieši tā? :)

parādās sarunas ar sevi. Domu sarunas un skanošās sarunas. Tu bieži strīdies un attaisnojies. Tad, kad ir vasaras nakts, ceļš uz Cēsīm, migla, skan Vanessas Mejas "Storm", ātrums neprātīgs. Un logs vaļā, auro gan vējam gan dziesmas melodijai līdzi. Piekūsti, sasapņojies, pasmaidi un ir - mierīgais ceļa gals.

bet es par daudz dzeru un raudu

tam izdzertajam jau kaut kur jāpaliek ir:)