- 8.5.03 12:23
- Cik reižu neesmu sev atkārtojusi: neesi tik atklāta. Neraudi skaļi. Smaidi. Ļaunākā gadījumā drīkst gaumīgi, ar stilu, paskumt. Un nevienam nekad nesaki, kas Tev sāp pa īstam. Nekad neatzīsties savās vājībās. Cītīgi slēp savas sliktās īpašības. Jo tāda kā esi - tu neesi vajadzīga. Nevienam.
Paldies par uzmanību. - 14 rakstapiebildīšu
- 8.5.03 12:34
-
paldies par atgādinājumu. bieži vien aizmirstas, jo citreiz tā sakrājas, ka gribot negribot pasprūk tie tevis nosauktie nesmukumi.
- piebilst
- 8.5.03 12:34
-
koka klucis Konstantīns
Daži nekad nemēdz ieklausīties prātīgu ļaužu padomos...
- piebilst
- 8.5.03 13:22
-
nav tādu cilvēku, kas būtu vajadzīgi "citiem", tikai dažām tuvām personām varbūt.
bet tikai tad, ja arī tos pārāk nenomoki ar savu sāpi.
līdzjūtība ir emocionāli smaga, nejušana līdz - neētiska, bet skumjas rada ētiska raksstura problēmu apkārtējos. - piebilst
- 8.5.03 13:41
-
Paldies tev arī.
- piebilst
- 8.5.03 13:47
-
Par tām skumjām patiesi dīvaini...kāpēc kultūrā, kura uzskata, ka glābiņš nāk caur ciešanām, skumjas un sāpes cilvēcisko atiecību sfērā ir gandrīz vai tabu tēma.
kam ļaudis vairs netic -
1) ka izglābs
2) ka cilvēks nav tikai priecīgi trallinoša būtne
3)ka tu vispār kādam esi vajadzīgs
4) ka tu vispār esi
Un tad šitas gagarinisms - es visu varu, esmu stiprs u.t.t.
Vai tas no amerikāņiem un viņu cenšanās izvairīties no nāves..tjipa nedomājam nāvi un nemirstam...
Skumjš cilvēks ir atgādinājusm tam, ka arī tu pats esi skumjš cilvēks...varbūt tāpēc tā izvairīšanās. - piebilst
- 8.5.03 14:46
-
kas tā tāda pa kultūru?
tāpat ir pietiekami maz laika, kad cilvēks nav skumjš un jūtas patiesi labi. nu tad nafik just visai pasaulei līdz. es neesmu kristietis un netaisos visu muuzhu raudaat par pasaules saapi. - piebilst
- 8.5.03 15:20
-
Redzi, pat tad, ja mēs neesam krietieši (un mēs neesam) :) mēs esam kultūrvides (kurā kristietība ir atstājusi dziiiiiiiiiiiiiļas pēdas) bērni. Un tas manuprāt nozīmē, ka mūsu pasaules redzējums, uztveres robežas lielā mērā tomēr ir veidojušās kristietības zīmju, nozīmju, simbolu laukos.
Un tas par ko maya brīnījās (naivi), ka kultūrā, kurā līdzjūtība un mīlestība doti kā instrumenti ciešanu mazināšanai, tie tomēr darbojas visai slikti. Un cilvēki mīl priecīgos, bet bēdīgos piecieš. :)
- piebilst
- 8.5.03 13:50
-
ko nu mels. protams, tu esi vajadzīga.
vismaz kaut kādā eksistences- piem. žournāla aspektā. lai cik tas salkani, sīkumīgi vai smieklīgi neizklausītos.
kas būtu rakstnieki bez lasītājiem? kas būtu lasītāji bez rakstniekiem? kaut kurā mirklī lasītājam kļūst vajadzīgs rakstnieks un viņa texts...
varbūt pietiks ar mazumiņu? - piebilst
- 8.5.03 14:11
-
noslēp, ka tev ir rokas, acis, mute, seja, noslēpies visa un pamēģini notēlot sienu, neko, nedzīvu priekšmetu.... kad tev tas izdosies, tad uzraksti par to.
Bet ja Tev gribas elpot, runāt, izskatīties iedvesmot un dzīvot, tad vajag ij runāt atklāti, ij smieties, ij vētraini skumt, ij izdarīt kaut ko tādu, ko visi uzskata par stulbu - tikai tapēc, ka Tev tas sagādā baudu.
Tiesa - nevar cerēt, ka Tevi sapratīs cilvēki, kas Tevi nepazīst, cilvēki no malas un cilvēki, kuriem Tu nekad sevi neesi parādījusi.
Ne vienmēr var paļauties uz to, ka arī paši tuvākie cilvēki Tevi sapratīs. diemžēl tā ir iekārtota šī pasaule.
Bet lai no izvairītos no parādībām, no kurām nav iespējams izvairīties - nu dien nav vērts kļūt par nedzīvu priekšmetu. - piebilst
- 8.5.03 14:44
-
Ja tu mums nebuutu vajadziiga - nafig mees tik ciitiigi megjinaajaam tevi sheit ievilinaat?
- piebilst
- 8.5.03 14:46
-
atliek vien piebilst ... bla bla bla
- piebilst
- 8.5.03 16:02
-
ķēmi nāk ārā no krūzītes
njāāāā.
tu gribi būt godīgs pret pasauli (bet varbūt padarīt to līdzatbildīgu?) bet beigās tikai nonāc muļķa lomā.tāds pajoliņš, johaidī, ar nevienam nevajadzīgām asarām.
visdrausmīgākais ir tas, ka realitāte nepārtraukti producē situācijas, kas prasa no tevis tēlotu atklātību, bet negrib dzirdēt neko, kas nebūtu norma.
komisks pastāstiņš: ģimene pulcējas ap eglīti, vecāmāte, krustmāte, mamma, tētis, utt. svinīgais egles iedegšanas mirklis. katram jāiededz sava svece un jāsaka, kas ir bijis skumjākais un labākais notikums pagājušajā gadā. teeja arī pasaka kā ir: trakākais ko sapratu pag.gad., ir ka man ir slimi nervi un reizēm ir jādzer zāles lai iekļautos ikdienā. iestājās klusums. cilvēki novērsās, nerādīja acis. saspringa gaiss.
es biju domājusi: būšu atklāta, pieejama, lai nav tā ka svētkus sabojā tā sajūta, kas mēdz būt ar materiāli pastāvīgiem bērniem: ka viņi slīdz ārā no rokām un labāk vēlas būt citur. bet mamma vakarā mani pavilka nost un saspringti čukstēja ausī: nu priekš kam tev tā bija jāsaka, tagad, visu priekšā?!?? - piebilst
- 8.5.03 16:19
-
Eh... cik saprotami.
Es Tev tagad tūliņ sūtīšu mailu ar telefonu un 2 gab emailu adresēm. Ceru, ka nedeliverēsies atpakaļ atkal. Gaidi. Ja nav - did ziņu. - piebilst
- 8.5.03 19:20
-
Hmm.... nujaa...
Kaadreiz kad biju padsmit gados krustmaate prasiija man mazgaat vellu kas man bija muguraa, es arii iedevu. Peectam mamma man jautaa - "Vai tu esi kaadaa sektaa?". Komiski. Arii paarcensta atklaatiiba. Mana doma bija taada, ja jau biezzi saka: "ko tu sleepies, vai tad mazums esam tevi redzeejushas pliku"... - piebilst