* * *

8.5.03 16:02
ķēmi nāk ārā no krūzītes
njāāāā.

tu gribi būt godīgs pret pasauli (bet varbūt padarīt to līdzatbildīgu?) bet beigās tikai nonāc muļķa lomā.tāds pajoliņš, johaidī, ar nevienam nevajadzīgām asarām.

visdrausmīgākais ir tas, ka realitāte nepārtraukti producē situācijas, kas prasa no tevis tēlotu atklātību, bet negrib dzirdēt neko, kas nebūtu norma.

komisks pastāstiņš: ģimene pulcējas ap eglīti, vecāmāte, krustmāte, mamma, tētis, utt. svinīgais egles iedegšanas mirklis. katram jāiededz sava svece un jāsaka, kas ir bijis skumjākais un labākais notikums pagājušajā gadā. teeja arī pasaka kā ir: trakākais ko sapratu pag.gad., ir ka man ir slimi nervi un reizēm ir jādzer zāles lai iekļautos ikdienā. iestājās klusums. cilvēki novērsās, nerādīja acis. saspringa gaiss.

es biju domājusi: būšu atklāta, pieejama, lai nav tā ka svētkus sabojā tā sajūta, kas mēdz būt ar materiāli pastāvīgiem bērniem: ka viņi slīdz ārā no rokām un labāk vēlas būt citur. bet mamma vakarā mani pavilka nost un saspringti čukstēja ausī: nu priekš kam tev tā bija jāsaka, tagad, visu priekšā?!??