- Ak vai....
- 6.5.03 00:24
- ...pat kauns atzīties, kā man nepatika slavenais Ņekrošus Otello.
Vispirms jau man vispār nepatīk simbolu teātris.
Man nepatīk, kad aktierim uzkrauj uz muguras durvis un liek skatītājam minēt, ko tās durvis nozīmē. Pie kam uzminēt nemaz nav grūti.
Man nepatīk, kad uz skatuves kurina uguni un šļakstina ūdeni un laiž dūmus.
Man nepatīk, kad uz skatuves skaļi klaigā un bezjēgā skraida šurpu-turpu, un vēzējas ar lupatām, un visu augstākminēto dara bezgala "daudznozīmīgi".
Man nepatīk skrandu un drisku, un saburzītu garu mēteļu estētika.
Vārdu sakot, man nepatīk vecmodīga teātra valoda - šis bija tāds labs 80-o gadu tejāteris.
Tas tā, dusmu uzplūdā rakstīts.
Bet nu mēģināšu jēdzīgāk:
1. Man tas likās ļoti racionāls teātris, lai gan tiek uzskatīts par bezgala emocionālu. Racionāls savā ārprātīgajā "izštukotības" pakāpē. Tik pārdomātā dekoratīvu jūtu ekspozīcijā īstām jūtām vairs nepaliek vietas.
2. Man tas likās ļoti primitīvs teātris - un par šādu viedokli zāle mani nolinčotu. Jo, protams, šai izrādei ir milzīga partitūra, kurā nav nejaušas skaņas vai kustības, un katrai sekundei ir savs precīzs uzdevums. Un es pati biju pārsteigta, kad atklāju, ka aiz tā visa slēpjas plakātiski plakani un primitīvi tēli:
-ļoti vienkāršais, lielais, gorillam līdzīgais Otello ar savu ļoti vienkāršo sāpi - greizsirdību
-ļoti vienkāršais sīkais zemiskais Jago ar savu ļoti vienkāršo nelietību
-ļoti vienkāršā trauslā, tīrā Dezdemona ar savu ļoti vienkāršo rotaļīgo meitenīgumu
-ļoti vienkāršā padumjā Emīlija ar savu ļoti vienkāršo lādzīgo naivumu.
Īsi sakot - skuka.
Bet, lai būtu godīga, piebildīšu, ka ir arī izcilas detaļas un ainiņas, kuras, diemžēl, noslīkst bezjēdzīgu detaļu un ainu pārblīvētībā:
-kā Otello ar rokām aizgaiņā sliktās domas no galvas
-kā Jago ar rokām vērpj intrigas
-kā Otello smagi un strupi nopūšas
-kā Dezdemona kustas jebkurā ainā
-kā runā Otello un Dezdemonas ķermeņi (stāja, žesti, pozas)
...un gan jau ka vēl. Un galvenokārt - aktieru plastikā.
Un vispār Otello un Dezdemona kā tēli, kā pāris, - ir precīzi izraudzīti, un (ar dažām pozām) atstāj spilgtu nospiedumu atmiņā.
Un žņaugšanas aina (nāves deja) ir izcila, bet, diemžēl, Ņekrošus nespēj laikā un vienkārši pabeigt, un mirdina izrādi vēl kādas 40 minūtes pēc tam, līdz vienīgais īstais pārdzīvojums skatītājam (man, par citiem nezinu) ir aizmirsies un izrāde ar šausmīgi slāviskiem Kasio kliedzieniem beigta gan.
Ļoti atvainojos faniem, šis ir tikai mans nejēgas viedoklis. - 10 rakstapiebildīšu
- 6.5.03 09:14
-
Bet tik un tā bija interesanti.
- piebilst
- 6.5.03 09:57
-
Tomēr tikai brīžiem.
Nu, un Egle... Egle man tomēr patika, šoŗīt pamostoties sapratu, ka viņai ir laba pēcgarša:) - piebilst
- 6.5.03 11:46
-
Eglei patieshaam IR laba pēcgarša un arī "Vasks" man garšoja ļoti. Tāpēc, ka, manuprāt, viņos bija liela iekšējā telpa. :)
Es tikai tagad domāju par uztveri...par to, vai ikviena lieta var kļūt par spoguli, kas ved uz aizspoguliju, vai sevi vai vienalga kurieni, kas ir cituriene. :)Un man liekas, ka var. :)
Tev ir taisnība par to plakātismu un plakanumu (nekad neesmu varējusi saprast plakātu kā mākslas žanru), bet ja es nekad nespēšu uztvert kaut ko pilnībā, ja man jau sākot skatīties, ir jāizvēlas, ko es šajā gadījumā esmu gatava ieraudzīt, tad tā ir mana izvēle - skatīties, kā Moris plakātiski velk abru flotili kā tāds Gulivers, vai ieraudzīt viņa izmisumu un naidu, spiežot Jago pie izfunktierētajām plakātiskjām raudošajām durvīm. - piebilst
- 6.5.03 12:18
-
Viss, ko tu pieminēji, bija tiešām labs. Abru vilkšana, kas radīja pilnīgu karaflotes pārvietošanās iespaidu (visas tās skaņas), Jago spiešana pie durvīm (viena no efektīgākājām pozām), bet kopā - .... nu jā. Tas viss (manuprāt) noslīka citu (lieku un pašmērķīgu) pozu un trokšņu okeānā.
Piemēram, gandrīz vai iespurcos, kad beigās ņ. vēl nenociešas un iespiež zirga zviedzienu Otello (?) pēdējā monologa laikā... nafuj kāds vēl zirgs???? - piebilst
- 6.5.03 12:19
-
Bet tagad skrienu.... diskašns nesanāks:(
- piebilst
- 6.5.03 14:05
-
Lai gan Tu jau aizskrējusi ... runa laikam ir par darba veseluma uztveri kā tādu un to, kurš skatās. Es tikai gribēju pateikt, ka man sēžot savā trešajā rindā biškuci pa kreizi no centra, tā izrāde izskatījās mazliet savādāk nekā cilvēkam, kas sēdēja 20 rindā pa kreisi. Un Tu jau saproti, ka nevis tāpēc, ka viņš vienlaicīgi varēja saskatīt titrus un uz skatuves notiekošo, bet es nē. :)) Es šoreiz skatījos uz katru atsevišķo pozu un notikumu kā veselumu, kā atsevišķu stāstu. Un bija pozas un notikumi, kurus es vienkārši nepamanīju, kuri nebija svarīgi. Tāda absolūti subjektīva uztvere, kura jā, protams, neder daudzmaz objektīvai analīzei. bet es jau arī neesmu NN, Radzobe vai kāds cits. Un es laikam pat negribu spriest par mākslu (vai mums par to kāds maksā, vai mēs no tā gūstam baudu? ), bet par notikumu...:)
- piebilst
- 6.5.03 14:07
-
Ja kaut kas notiek uz skatuves, es baudu gūstu no mākslas notikuma:))) Ja dzīvē, tad citādi.
- piebilst
- 6.5.03 14:13
-
:))
Eh...nu ko mēs te strīdamies! Ir, ir tā kā Tu saki un var būt arī tā. kā man gadījās. Tajā brīdī, kad es sapratu, ka man varētu nepatikt Ņekrošus izrāde, es sāku skatīties savējo. :))) Un tagad mēs par divām dažādām runājam. :)))) - piebilst
- 6.5.03 14:18
-
Mēs jau nestrīdamies:))) Es vismaz ceru. Teātris jau tāda īpaši subjektīva padarīšana (proti, no skatītāja atkarīgs vairāk kā citi mākslas veidi).
- piebilst
- 6.5.03 14:21
-
Skaidrs, ka nestrīdamies :))) tas tik tāds vārds...
- piebilst