- 30.3.03 22:08
- Biju RJT uz Ibsena "Noru", Ķimeles režija. Pirmkārt, nesaprotu, kādēļ viņa izvēlējusies šo lugu. Klasiskā dramaturģijā, protams, vienmēr var atrast laikmetīgas problēmas, - cilvēku attiecības, mīlestība, īpašuma tiesības uz otru cilvēku, priekšstatu sabrukšana...tiri-piri, viss tas, ar ko mēs mokāmies un dzīvojam. Tomēr, tomēr, visa tā jezga ap vienu viltotu parakstu nepārliecina nemaz, aktieri (izņemot Broku un varbūt Ēci) nezina, kas viņiem būtu jādara, scenogrāfija vienkārši ļoti slikta (lai gan Fišera un Ķimeļa (Planktons) dēļ es ļoti centos tur atrast kaut ko labu).
Principā pasaulē režisori, iestudējot klasiku, atļaujas svītrot ļoti daudz teksta. Šodien cilvēkam nav jāatkārto viens un tas pats neskaitāmas reizes, lai saprastu. Pietiek ar vienu reizi - un režisoriski veiksmīgi atrastu formu, lai doma nostrādātu. To es atcerējos, skatoties bezcerīgi garlaicīgo un didaktisko dialogu pēdējā ainā pie galda. Tipa - par sieviešu beztiesisko stāvokli Ibsena laika sabiedrībā. Diemžēl, šodien tas izklausās vairāk pēc žurnāla "Kosmopoliten" aicinājuma sievietēm atļauties būt pašām.
Kā vaina? Režisores? Visas komandas? Nezinu, neesmu kritiķe. Un vipār, kāda tam nozīme.
Interesanti, kā izrāde patika
smejmoon? Kuru es tur, šķiet, redzēju. - 11 rakstapiebildīšu
- maya
- 31.3.03 11:23
-
Bezvārdis
Tad jau arii Cosmo ir mūsu spogulis :)))) Un tam es, savukārt, negribu piekrist.
Interesanta man šķiet situācija, ka gadismta laikā tēma par "man sievietei ir pienākums pašai pret sevi" no literatūras augstumiem nolaidusies līdz bulvāru presei, bet vienalga palikusi plakātiskā līmenī.
Vai tiešām ikdienas valodā var runāt tikai lozungos un dziļākas iekšējās atklāsmes jāmeklē kaut kur citur?
maya - piebilst