- ievas rozes dzejolis veltīts ievai rozei
- 29.9.03 09:02
- Man vienmēr uz galda stāv kāds dzejoļu krājums. Tā pat vien. Nekad nelasu dzeju ar lasīšanas metodi - neapsēžos, neapguļos, lai lasītu. Vienkārši uzšķiru vienu lappusi un izlasu. Kā bībelē:)
Un uzšķīrās man Ieva Roze. Dzejolis būs diezgan klasisks pēc formas un satura, bet gadu viņai nevarēja būt vairāk par ...padsmit, kad viņa to rakstīja. Un cik gados viņa uztaisīja pašnāvību?Veiksmīgu? Kurš atceras? Es ne. Laikam bija kādi divdesmit gadi. Vai varbūt vēl nebija.
Un es viņu, Ievu, ļoti labi atceros. Viņas uzmācīgo, brīžam neizturamo, lipīgo klātbūtni, viņas garīgo slimību, ar visām tās nepatīkamajām fizioloģiskajām izpausmēm, par kurām te nevēlos rakstīt. Visi tā klusiņām atzina, ka, jā, kaut kāds talants tai meitenei ir. Un vairījās viņas. Pat bēga. Bet, kad izbēgt nevarēja - tad ņirdza par viņu. Un izmantoja. Es te par dzejniekiem runāju, par tiem, kas tagad jau "lieli", par Brūvera paaudzi. Un pat vecākiem. Bet es viņus nevainoju, jo es pati neverēju sevi ar ievu Rozi pārbaudīt - es nebiju dzejniece un vīrietis. Viņa mani nedievināja un klāt nelipa.
Un, jā, pēc nāves, tad viņu gan atzina. Un tad visi tie dzejnieki viņas vārdu lietāja.
Un te tas dzejolis, ko šodien uzšķīru:
Un tomēr - ir tik grūti apzināties,
ka laiks vēl tavs, ka tevi neizslēdz no tā,
tu elpo kā caur ugunskura pelniem
un ogles karsti kliedz ka nevar tā.
Un vēja brāzmās kļūst pa brīžam salti,
un nāves saujas kļaujas klāt kā lāsts.
Es rātni aizdedzinu savu sāpi -
ir zināms gaišums, vienīgais, kas glābs.
Ir laiks jau pienācis, kad laiks man pāri kāps. - 3 rakstapiebildīšu
- 29.9.03 15:57
-
Nepazinu personīgi, bet man bij` kādi 17, kad viņa izvēlējās aiziet nesaprasta, lai varbūt PĒC TAM kļūtu saprasta (kas arī daļēji notika...). Bet viņas dzeja man patīk jau kopš tiem gadiem...
- piebilst
- 29.9.03 20:49
-
Šķiet, bija 18, kad viņa aizgāja. Starp citu - ja nu nezināji - Autobusam Debesīs ir varen skaista dziesma ar varen stipriem Ievas Rozes vārdiem.
Pie Mežrozīšu Krūma
Pie mežrozīšu krūma apstājos
Un, smaržu jūtot,
noraustījos sāpēs
Nē, sāpīgāk man nebūs vairs,
Ja viņas ērkšķi mani bargi skrāpēs
Vēl kādu rētu manā sirdī zaļā
Vēl stāvēju tur ilgus brīžus
Un sāpe savus spārnus plēta
Līdz sarāvos - pār mani rēta
Un aizcirtos, un nevēršos vairs vaļā - piebilst
- 29.9.03 21:00
-
tfu, tas nebija domāts ka reply
- piebilst