* * *

ievas rozes dzejolis veltīts ievai rozei
29.9.03 09:02
Man vienmēr uz galda stāv kāds dzejoļu krājums. Tā pat vien. Nekad nelasu dzeju ar lasīšanas metodi - neapsēžos, neapguļos, lai lasītu. Vienkārši uzšķiru vienu lappusi un izlasu. Kā bībelē:)
Un uzšķīrās man Ieva Roze. Dzejolis būs diezgan klasisks pēc formas un satura, bet gadu viņai nevarēja būt vairāk par ...padsmit, kad viņa to rakstīja. Un cik gados viņa uztaisīja pašnāvību?Veiksmīgu? Kurš atceras? Es ne. Laikam bija kādi divdesmit gadi. Vai varbūt vēl nebija.
Un es viņu, Ievu, ļoti labi atceros. Viņas uzmācīgo, brīžam neizturamo, lipīgo klātbūtni, viņas garīgo slimību, ar visām tās nepatīkamajām fizioloģiskajām izpausmēm, par kurām te nevēlos rakstīt. Visi tā klusiņām atzina, ka, jā, kaut kāds talants tai meitenei ir. Un vairījās viņas. Pat bēga. Bet, kad izbēgt nevarēja - tad ņirdza par viņu. Un izmantoja. Es te par dzejniekiem runāju, par tiem, kas tagad jau "lieli", par Brūvera paaudzi. Un pat vecākiem. Bet es viņus nevainoju, jo es pati neverēju sevi ar ievu Rozi pārbaudīt - es nebiju dzejniece un vīrietis. Viņa mani nedievināja un klāt nelipa.
Un, jā, pēc nāves, tad viņu gan atzina. Un tad visi tie dzejnieki viņas vārdu lietāja.
Un te tas dzejolis, ko šodien uzšķīru:

Un tomēr - ir tik grūti apzināties,
ka laiks vēl tavs, ka tevi neizslēdz no tā,
tu elpo kā caur ugunskura pelniem
un ogles karsti kliedz ka nevar tā.
Un vēja brāzmās kļūst pa brīžam salti,
un nāves saujas kļaujas klāt kā lāsts.
Es rātni aizdedzinu savu sāpi -
ir zināms gaišums, vienīgais, kas glābs.
Ir laiks jau pienācis, kad laiks man pāri kāps.