Tā ir ar agrāk izdarītām savu jūtu/domu/darbu rakstiskām atklāsmēm. Tajā brīdī šķiet - vai traks, kā es varu ko tādu publiskot, nu labi, vismaz tas notiek anonīmi. Jo ilgāks laiks paiet, jo vairāk pierakstītais nešķiet nekas īpašs. Vienmēr taču var pateikt - nu jā, tas bija tad, tagad ir pavisam savādāk. Vai arī neteikt, jo īstenībā kaunēties objektīvi nav par ko. Un nekas sevi patiešām negatīvi raksturojošs rakstīts taču netiek. Un vispār rakstniekiem laikam gan drīzāk vajag rakstīt nekā nerakstīt. Bet to es apgalvot nevaru, nezinu, kā tur īsti ar viņiem (jums) ir - neesmu personīgi ne ar vienu rakstnieku pazīstams, neviens pie šņabja glāzes lietu īsto būtību nav atklājis.

Ja sune patiešām bailīga, tad labi :). Ja vien viņa bailēs nelec pie rīkles. Vispār man pret visām šīm (nu, saproti, kurām) sugām ir ārkārtīgi rezervēta attieksme. Nešaubos, ka Tu spētu sarakstīt veselu virkni pārliecinošu argumentu, kas pierādītu šādas attieksmes nepamatotību.

Pogas acis, jāāāāāā........... ;-)
Nav bijusi izdevība bieži tajās vērties, bet nu pietiek jau arī ar ne-bieži. Es tur iepriekš runāju par slābanumu klaidoņa priekšā, tad ko var komentēt gadījumā ar simpātisku, gudru un talantīgu jaunu sievieti?! Daudzpunktus vien var klabināt.

Ar to briesmīgo interesi gan ir skumji. Tādā ziņā, ka nevaru attaisnot cerības. Respektīvi, izrādīties Vilnis Vējš, Imants Ziedonis vai, nezinu, vismaz Ilmārs Šlāpins. Līdz ar to - kas mainīsies, Tev uzzinot, ka esmu Andris Bērziņš/Jānis Kārkliņš/Juris Krūmiņš, etc.?

Mēs neesam personīgi pazīstami?
Bet Pogu, cik noprotu, Tu pazīsti.

Vai. Pilnīgi tādu kā skarbumu saskatu. Tā, it kā būtu neuzrakstīts "ta ko tu te, bļin, vispār čalo" palicis.
Jā. Ir tā, kā Tu saki.

Vai, nu ko Tu. Tā gan nemaz nebija domāts, es tikai gribēju noskaidrot, kas un tā, un, kad es gribu ko noskaidrot, tad, lieki neizplūstot, uzdodu jautājumus:)
Precizējumam: tātad ar mani nē, ar Pogu jā? Bet kā Tu zini, ka man arī zilas acis?:)

Labrīt. Dzīve ir skarba. Kamēr es te piektdienas vakarā rakstīju salkanus tekstiņus, ārsti cīnījās par māsas vīra dzīvību. Kā izrādījās. Viņš bija pakļuvis zem trolejbusa. Smaga nakts, grūta nākamā diena, pēc tam jau nedaudz vieglāk - krīze it kā pāri. Paldies Dievam, dzīvs, taču izmaiņas neatgriezeniskas.
Tiešs, nežēlīgs piemērs tam, ka nelaime var notikt jebkurā brīdī ar ikvienu no mums. Vismaz es to tā uztvēru un turpinu atbilstoši justies. Esi jauns, veselīgs cilvēks, izej piektdienas vakarā no darbavietas ar domu par gaidāmajām brīvdienām, tad pārrāvums filmā un pamošanās slimnīcas reanimācijā. Izkliedējoties narkozes reibumam saproti, ka daudz kas vairs nekad nebūs kā agrāk. Dzīve gaidāma savādāka.

Par tām acīm. Tas jums laikam dzimtas mantojums. Nezinu, kādas ir Antona k-gam. Nav sanācis ieskatīties :(

Kā Poga?

Poga te tikko bija, izlasīja mūsu sarunu un grib zināt, kas Tu esi. Viņa redzējusi sapnī, ka mēs viņu apglabājam dzīvu, zemē, - pēc viņas pašas vēlēšanās.

Izsaku līdzjūtību. Par to māsas vīru.

Kā diez viņa tur jutās dzīva apglabāta? Reiz lasīju, ja sapņos bieži sastopamajā bēgšanā aizbēgt neizdodas, tad arī pamosties nē. Bet tās visdrīzāk muļķības.

Šķiet, interese par manu personu, ja vispār vēl varētu saglabāties, tad tikai līdz tās identifikācijas brīdim. Kamēr niecīga intriga pastāv. Pēc tam būs tikai "ak tas ir viņš, nu ja, to jau varēja iedomāties". Un viss.
Bet es aizvien gribēšu zināt, kā viņai klājas.

Varbūt esi tas, kurš uz Vāgneru Zviedrijā aizbrauca?:)

Tak uz Vāgneru ne viens vien bija aizbraucis.