Labrīt. Dzīve ir skarba. Kamēr es te piektdienas vakarā rakstīju salkanus tekstiņus, ārsti cīnījās par māsas vīra dzīvību. Kā izrādījās. Viņš bija pakļuvis zem trolejbusa. Smaga nakts, grūta nākamā diena, pēc tam jau nedaudz vieglāk - krīze it kā pāri. Paldies Dievam, dzīvs, taču izmaiņas neatgriezeniskas.
Tiešs, nežēlīgs piemērs tam, ka nelaime var notikt jebkurā brīdī ar ikvienu no mums. Vismaz es to tā uztvēru un turpinu atbilstoši justies. Esi jauns, veselīgs cilvēks, izej piektdienas vakarā no darbavietas ar domu par gaidāmajām brīvdienām, tad pārrāvums filmā un pamošanās slimnīcas reanimācijā. Izkliedējoties narkozes reibumam saproti, ka daudz kas vairs nekad nebūs kā agrāk. Dzīve gaidāma savādāka.

Par tām acīm. Tas jums laikam dzimtas mantojums. Nezinu, kādas ir Antona k-gam. Nav sanācis ieskatīties :(

Kā Poga?

Poga te tikko bija, izlasīja mūsu sarunu un grib zināt, kas Tu esi. Viņa redzējusi sapnī, ka mēs viņu apglabājam dzīvu, zemē, - pēc viņas pašas vēlēšanās.

Izsaku līdzjūtību. Par to māsas vīru.

Kā diez viņa tur jutās dzīva apglabāta? Reiz lasīju, ja sapņos bieži sastopamajā bēgšanā aizbēgt neizdodas, tad arī pamosties nē. Bet tās visdrīzāk muļķības.

Šķiet, interese par manu personu, ja vispār vēl varētu saglabāties, tad tikai līdz tās identifikācijas brīdim. Kamēr niecīga intriga pastāv. Pēc tam būs tikai "ak tas ir viņš, nu ja, to jau varēja iedomāties". Un viss.
Bet es aizvien gribēšu zināt, kā viņai klājas.

Varbūt esi tas, kurš uz Vāgneru Zviedrijā aizbrauca?:)

Tak uz Vāgneru ne viens vien bija aizbraucis.