Man jau šķiet, ka cilvēki nekad nav bijuši īpaši laimīgi. Ar šādu vai tādu audzināšanu. Tikai mēs, 20./21. gs. ļaudis varam atļauties visādus psiholoģiskus eksperimentus un meklēt skaidrojumus savām milzīgajām eksistenciālajām skumjām.

Mani laikam arī pēc Spoka audzināja. Nē, vispār bija vēl interesantāk. Vecvecāki pārstāvēja domu, ka bērniņš jāmierina, kad vien viņam (man) uznāk raudamais, bet vecāki uzskatīja, ka bērnam jāmāca patstāvību un jāļauj savu reizi izbļauties. (Es to zinu, jo esmu ģimenes stāstus saklausījusies). Mani vecāki kādu laiku dzīvoja vienā dzīvoklī ar vecvecākiem. Tā nu es dabūju abu veidu pareizās/nepareizās audzināšanas. Interesanti, vai tas ir mani ietekmējis? Es te tikai tā prātoju.

Jā, es Tev piekrītu par to lamīgumu. Bet visi šie psihologu skaidrojumi, manuprāt, bieži (es nesaku, ka vienmēr) stāvokli tikai pasliktina. Cilvēks atrod sev visādas bērnības traumas un tām pieķeras kā sevis attaisnojumam.

nē. vainošana un sevis attaisnošana ir tikai stadija. saprotot un piedodot var daudz ko vērst uz labu.

senajos laikos laimīgumam nebija tāda tirgus vērtība. tad pazemība un kalpošana un līdzatkarīga ziedošanās bija cienījama. tikai tagad daudz kur tiek uzsvērts, ka, piem., tiek meklēti nevis centīgi un izglītoti darbinieki, bet droši, pašpārliecināti un tādi, kas labi iejūtas kolektīvā. tās ir tieši no drošās piesaistes atkarīgas īpašības. agrāk bija ciešanu kults mākslā, tagad atkarība un līdzatkarība (kristīne un edgars) ir fui. viss mainās.

gan jau tevi tas ir ietekmējis, bet to tu pati vislabāk zini :):) tu varēji izaugt par manipulatori, izmantojot dažādus audzināšanas stilus un ka no katra pieaugušā var dabūt ko citu :):) bet tas laikam nav noticis :)

Tu spried gudri un līdzsvaroti, un gandrīz visam Tevis teiktajam es varu piekrist - mana nepatika pret psiholoģiju kā tādu, iespējams, ir briedusi negatīvā pieredzē ar šīsnozares pārstāvjiem un literatūru. Bet citādi - tā tas ir, kā Tu raksti, un, protams, ka katrs bērns veidojas un ietekmējas vispirms ģimenē un no vecākiem, un tās ietekmes vienmēr un visos laikos ir bijušas sarežģītas. Bet šodien tās, manuprāt, tiek pārāk analizētas, tām piešķirta pārāk liela nozīme. Kaut vai tāpēc, ka mātes, cenšoties sekot visiem šiem audzināšanas un psihologu padimiem, kuri ir tik pat mainīgo, kā nostādnes citās zinātnēs, bieži sabrauc grāvjos, ignorējot savu intuīciju. Jo ideālu bērnību taču nevienam nevar nodrošināt. Un arī par daudz klaji izrādītas mīlestības nav labi, jo var padarīt bērnu atkarīgu. Tas viss ir pārāk sarežģīti, lai šādā te veidā nonāktu pie kāda kopēja secinājuma.

paldies! tā mīlestības izrādīšana normāli ir funkcija no vecuma - par bērnu jārūpējas, kamēr viņš to pats nevar, bet pamazām jānoiet malā, kad bērns var pats par sevi parūpēties. bet ej nu sazini, kādi klikšķi mātēm galvā ieslēdzas!