kaa kuram - es ilgi domaaju, vai gribu vispaar atcereeties un pierakstiit...
beigubeigaas - atminjaas uzpeldeeja tik daudz jaukaa un patiikamaa, kas bijis, ka nemaz nenozheeloju, ka uzjundiiju atminjas...
/man patieshaam procentuaali ir daudz vairaak negatiivaa, kas bijis - bet tas negatiivais domineeja jau tiktaal, ka labo vispaar neatmineejos... taads "celjojums" pagaatnee bija atsvaidzinosh :)/

nu, jā, arī tiesa. te vairums velk uz šokēšanu un dramatiskajiem pārdzīvojumiem. bet skaista un tīra, protams, bijis ne mazums. paldies, ka atgādināji.

kaut siikumi it kaa...
gotinjas slaukshanas maaciishanaas laukos (man tas bija Sibiirijaa laukos :D), vai mezha zemenju virtenes uz smilgaam, vai vecaateeva, no lazdas grieztaas, makshkjeres un ljoti agrie riiti: forelju kjershana Vaidavaa... vai to, cik tomeer garda bija rupjmaize ar sviestu un saali - visu dienu neko citu nevajadzeeja...
vai indiaanju sleeptuves mezhaa... vai kazaki-razboinjiki ar draugiem... vai "pa kluso" aabolu chiepshana... utt...
shie visi siikumi - taas smarzhas un kraasas skjita izdzisushas jau...
uzjundiiju un nenozheeloju :)

jā, man vajadzētu saņemties un atcerēties. piemēram, kā no Majoriem pa Lielupi gāja kuģītis. mazs tvaikonītis, patiesībā. no majoriem tas atgāja 4os no rīta. mamma modināja mani drusku pēc 3iem (mēs Majoros īrējām vasarnīcu), deva brokastis, tad mēs ar papu laidāmies ceļā. Papus bija makšķernieks. Kuģītis pukšķināja vairāk kā pusotru stundu. Pamazām metās gaišs. Migla uz upes. Bet 6os no rīta jau bijām papus laivā, Odiņos, labu gabalu aiz Slokas, "kazankā", ar makšķerēm rokās. un mežā auroja brieži.
bet tie agrie rīti bija tik noslēpumaini un priecīgi.
velns, samērā bēdīgas tādas atmiņas tomēr arī.

beediigas iistii nee - nostaljgjiskas un nedaudz skaudras...
bet Tik skaistas...
lasiiju un vizualizeeju... pilniigi bik "drebulji" dzestro riitu iedomaajoties...
-
mums nebija kur dziivot (teetis, kaa jau savaa postaa mineeju, vaacietis - nolaapiitajiem frichiem toreiz nepienaacaas nekas... tajaas reizees, kad nebraucaam reisos - dziivojaam Saulkrastos (ne pashos - Kjiishupee - gabalinju nost) 10m3 lielaa buudinjaa... - katru riitu teetis nesa mani uz pleciem uz vilcienu cauri mezham - bija jaaiet paar upiiti: katru riitu tilta galaa staaveeja alnis, kas nelaida muus paari - teetim vienmeer bija sviestmaize vinjam liidz :) kopsh taa laika man ir nedaudz bail no izgaaztaam priezhu sakneem - skjiet tur vilki dziivo un gluun...

jā, es to visu varu iztēloties:)

man tomēr šķiet tik dīvaini, ka es lielu daļu neatceros, pat tos mirkļus, kas attiecīgajā laikā esmu uzskatījusi par ļoti nozīmīgiem. es atceros tikai to, ka man tas ir bijis svarīgi, bet es neatceros tieši kas tas bija, es neatceros noskaņas. protams, ne par visu.

kurus tb

es drīzāk tieši atceros noskaņas, bet neko konkrētu - ne ainavas, ne cilvēkus.

man agrāk likās, ka atceros visu. labi atceros gadus u.c. skaitļus. bet tad izrādījās, ka šo to tomēr aizmirstu, par laimi

jā, bet man dažreiz ir sajūta, ka es nemaz neesmu dzīvojusi, ka es neesmu es visu laiku, bet tikai šobrīd. ja tu saproti, ko es gribu teikt.

man liekas, mēs visi esam "es" tikai šobrīd.
vēl, skaitās tak pareizi dzīvot tagadnē. tomēr pagātnes notikumi ietekmē.

protams. bet ne visi un ne vienmēr tie, kuri notikšanas brīdī šķiet svarīgākie.

jā, cibā kaut kāda apokalipse iestājusies - visi sevi atceras :)