otro, protams.

ar pirmo, jo no tā ir izeja.

pieci, sēdies:)
(es arī tā domāju, pie tam izmisums ir radošs, bet pretīgums radošumu vai nu iznīcina vai dara ētiski ļaunu, negatīvu, cinisku)

Vai tie maz ir salīdzināmi, īstenībā. Pretīgums šķiet šaurāks, kamēr izmisums vispārīgāks un bezcerīgāks, un nāk faktiski pēc tā pirmā.
Bet nu, tā pavirša pirmā doma. Pieejot nopietni, gan jau varētu uzcept pētījumu.

riebums ceļ pašapziņu...

Nē, otrādi! Normālu cilvēku pretīgums pret kādu citu tikai pazemo.

"pret kādu citu" tā jau ir cita lieta

Es teiktu, ka nekorekti uzstādīts jautājums - jautājot, Tu droši vien iedomājies kādu situāciju/aspektu/jomu. Kuru mēs nezinām. Vienā jomā pareizā atbilde būs pirmā, citā - otrā.

Ar pretīgumu, tam vismaz var pielikt humora izjūtu.

izm.

es tieši šovakar iedomājos, kā visas manas drausmīgās dusmas un riebums, ko jutu 16 gadu vecumā un vēl pavisam nesen, šobrīd pārvērtušās tik intensīvās skumjās, jā, teju izmisumā, viss var sagruzīt un saskumdināt, esmu nogurusi nenormāli. es žēlojos, es katru dzeršanu beidzu ar izmisuma lēkmi. nē, nedz viens nedz otrs nav labi. gribētos ticēt, ka ir vēl kāda alternatīva.

izmisums dzen uz priekšu, pretīgums ne.

Tas ir jautājums stilā "kuru pirkstu labāk griezt nost"

jautājums ir neatbildams, tāpat kā "vai esi beigusi priekšpusdienās dzert konjaku, jā vai nē"

es atbildēšu savā stilā - ar izmisumu labāk, jo tādi cilvēki ir skaistāki par tiem, kas dzīvo ar pretīgumu (nu bet tā, protams, gaumes lieta)

Psihologos māca, ka lielākas problēmas dzīvē ir hiperaprūpētajiem bērniem, salīdzinot ar novārtā pamestajiem, jo otros uz priekšu dzen naids, bet pirmie ir nevarīgi.

pretīgums iznīcina. tur pat padzīvot nevar. atliek vien otrais.