Garastāvoklis:

sleepy

Dzērājstāsts.
Tātad...Esmu Aucē. Palikšu šeit dažas nedēļas(divas) līdz 27. augustam, kad, cerams, mani apciemosiet Dzērbenes ielā 15, lai atzīmētu manus mūžīgos 18.
Viss stāsts sākas ar to, ka esmu apaudzējusi sev apkārt 5 kg gaļas. Šis fakts, droši vien, kādu ļoti iepriecina. Bet nu esmu apņēmusies tos aizsūtīt aukstajiem rudens vējiem līdzi pie visiem dieviem līdz šā gada beigām. Cerams, ka tas man izdosies. Diemžēl, vakar saskāros ar pirmajām grūtībām, kad par godu Madarai izdzēru pāris glāzes šampanieša un šņabja. Vispār bija ļoti jauks pasākums, kurā uzzināju vēl dažus savas dzīves mirkļus no Moldovas, kuri no mana prāta bija iekrituši uzreiz akā.
No rīta piecēlos blakus Madarai, kura, par laimi, arī bija uzlikusi modinātāju. Kāpēc par laimi? Es pirmo reizi savu modinātāju nedzirdēju. Man bija jābūt jau uz strīpas pie mammas darbā 7, taču pamodos 7:09. Uz brīdi biju atkal pazaudējusi savas brilles, tādēļ cēlu Madžu augšā, lai palīdz atrast, ar šādu tekstu- Es nevaru atrast savas brilles, es tās neredzu. Kad viņa mani pavadīja prom, attapos, ka mans lietussargs ir ieslēgt pirtī, bet Mo nevar atrast atslēgu, tādēļ operatīvi iedeva man savējo, jo ārā lija.
Kad biju nogājusi 2/3 no ceļa un līdz mājām bija palikušas 5 min, zvana tētis- Tev nevajag aizbraukt pakaļ? Es- Laikam vairs jau nē, esmu gandrīz galā. Cik žēl, ka es nepagulēju 10 min ilgāk!
Kamēr mājās tīrīju zobus un iegāju tualetē, tētis bija uzlicis sildīties ūdeni, uztaisījis kafiju(sapratu, ka kafija ir baigā ģēla, ja no rīta nav laika paēst brokasti) un pielicis pie krūzītes klāt vēl maizīti. Tas bija tik mīļi. Lūk, ir pierādījums, ka Karma pastāv, un ne vienmēr tā ir kuce.
Tā kā es kavēju, tad paķēru krūzīti, uz kuras ir uzraksts SUPERTĒTIS, un devos ceļā uz darbu. Nonākot tur, es sapratu, ka man tā kafija īsti nepalīdzēja, jo esmu vēl pālī, bet poha parādas tikai tagad.