Cik daudz laika pagājis. Cik daudz emociju pārāk spilgtu. Kas apžilbina. Tā, ka sāp. Nevis acis. Bet visi iekšējie orgāni. Un smadzenes. No domāšanas.
Un miegs nav mans draugs. Jo ir mani pametis. Atstājis vienu pašradītajā cietumā. Nē, cietums tas nevarētu būt. Tas ir vairāk kā slazds. Līdzīgi kā stulbas peles, cerēdamas apēst sieru un palikt dzīvas. Tā arī cilvēki pieķeras cilvēkiem, cerēdami palikt dzīvi. Bet sāp abiem - gan tām pelēm, gan tiem cilvēkiem. Un tas ir tas sāpju slazds.
Nu jau drīz būs trešdaļa gada pagājusi, kopš mācos dzīvot no jauna.
Par maz laika. Vajag laiku vēl. Vairāk.