Nē, nu tiešām! Visu nedēļu, kad bija jāiet uz skolu, laiks bija super skaists, ar sauli no rīta. Vakar izlēmu, ka tas būtu jāiemūžina foto, ko varētu izdarīt šodien. HĀ! Neko nevar izdarīt šodien, jo nav saules un visa burvība ir zudusi. Sanāk, ka jāizvēlas starp skolu un labām fočenēm. Es izvēlējos skolu...
Šis gads iesākās tā, kā es negribēju. Pagaidām šis ir slikts gada sākums (kopumā).
Šodienas plāns īsumā - rīts, matemātika, mājas, Posts.
Plašāk - Lācēns vēl guļ. Jāpagaida, kad piecelsies, lai var ēst brokastu. Vēlāk (no 13 līdz 17!!!) man jābrauc uz sestdienas lielisko matemātiku. Šī būs pirmā 6diena tādā veidā. Izklausās šausmīgi, un tur būšot auksti. Pēc tam jāpaspēj izmazgāt mati (+kaut kā jāsataisa) un tad.. jēbus! Jābrauc uz Postu. Tā būs mana pirmā reize tajā sasodītajā vietā. Tā kā atradām ar ko iet, tad izlēmāt nesēdēt mājās un izmantot šo iespēju. Ak jel. Man tādas lietas ne pārāk patīk, jo sajaucot dienas/gulēšanas ritmu un iekavējot mācības, pēc tam ir grūti. eh..
Šī nedēļa bija sasodīti gara. un kaitinoša. Par skolu nav vērts rakstīt, jo tas ir ***
nepatīk man. Tūlīt būs 10, bet tas  nav pietiekami daudz, lai Lācēns celtos. Nāksies sēdēt un klausīties vēdera burkšķēšanā.

Šī noteikt nav mana veiksmīgākā diena. Rīts izvērtās drausmīgs. Lācēnam bija jāpaspēj uz vilcienu, lai tiktu uz saviem superkursiem, bet nevarēja piedarbināt mašīnu, pēc laika atklājās, ka nav atslēgta signalizācija, bet bija par vēlu - akumulators jau bija nosēdies. Nācās rakt ārā no sniega otru mašīnu. Es protams sapukojos un tā. Eh. Ārā bija -15, tāpēc nebrīnos par to, ka dīzeli nevarēja pielaist.
Pa vidu bija ok (pagāja skola tīri ātri). Pēc tam uztaisīju tās sasodītās pases fotogrāfijas, lai būtu testa pieteikumā, ko ielikt.
Mājās.
Sildīju savu biešu zupu. Brīnos, ko šī tik ilgi silts (precīzāk nesils). Kaut kas sāk smirdēt un es sapratu, ka ieslēdzu citu riņķi uz kura vienkārši bija pana. Nu viss ir labots un es mierīgi ņammāju savu ēdienu. Beidzot.
Vienīgais, ko es tagad gribu - gultu, Lācēnu un vairāk laiku..

Sākšu ar patīkamo - es nopirku smaržas. Tās, kuras vēlējos. (pēc tam, protams, sapratu, ka to naudu varēja ieguldīt tur, kur to vairāk vajadzēja)
Nepatīkamā daļa ir ļoti nepatīkama...

1. Es neesmu vēl neko izmācījusies, bet darba ir daudz.
2. Es visu laiku pārdomāju par tālāko mācīšanos. Vakar, kad gāju gulēt, domāju, ka labāk būtu Latvijā, bet šorīt atkal domāju, ka varētu jau Anglijā. un tā visu laiku. Es nezinu kā es izturētu svešumā, labi, es nebūtu vienas, bet tomēr un tad atkal negribas pūt Latvijā.

Eh.. tas ir pārāk grūti, bet ir pārāk maz laika, lai šādi svārstītos. Velns!

Man jau likās, ka esmu vienīgā, kas ievēroja Zatlera izskatu, kad viņš uzrunāja tautu Jaunajā gadā, bet, par laimi, vēstures skolotājs arī bija sašutis. Redzēju pa tēvē nelielu fragmentu un ar to pietika, lai aizdomātos. Prezidents. Latvijas seja. Etiķete. Neder kopā. Kā viņš būdams tas, kas ir, var atļauties iegāzties krēslā, VAĻĀ ŽAKETI un tādā paskatā griezties pie tautas. Nu gan laiki pienākuši. Novēlojies sašutums, bet es jau sen to gribēju pateikt. Man viņš simpatizē vēl mazāk.
Ellē visus!
Es vēl esmu sajūsmā par vakardienu. Tieši tādas dienas man patīk - viskaut kas notiek, kaut kur jābrauc, jāizskatās labi (man tas labi padodas), teātri un tā.
Manā dzīvē bieži tā notiek, ka pēkšņi par vienu tēmu viskaut kas gadās (notikumi). Piemēram, es paņēmu grāmatu bibliotēkā par Edvardu Liedskaliņu, bet vakarā redzēju, ka būs filma par viņu. Vēl kas. Vakar uzzināju, ka būtu ideāli, ja es tiktu mācīties Anglijā, un šodien latviešu valodas stundā ierodas bijušie 12ie un stāsta kā viņiem iet Anglijā. Man patīk, ka tā notiek.
Gustav Kluci, ej ellē! Sasodītais, ja tevis nebūtu, man nebūtu jāķēpājas ar eseju par "Nepareizo latvieti".
Runājot par Angliju... man tā kā žēl braukt, bet tad atkal gribas mesties tur - jaunajā, bet tad atkal - te tomēr ir manas mājas un man te patīk, te katrai lietai ir sava vieta, bet...
Es beidzu.

Huh! Pirmā skolas diena garām.
Šī bija jaunumu diena. Bagātīga.
Lācēns visu nakti nebija gulējis, jo vāca informāciju par mācīšanos Anglijā. Un nu mans liktenis ir izlemts - jādara viss, lai tur tiktu. :D
Nav tik traki kā izklausās. Man it kā gribas braukt, bet ir arī tāda kā baile vai kas.
Viņš visu ko tik daudz sastāstīja, ka man negribas vairs mācīties, bet braukt studēt uz turieni. Sākt visu pa nopietno.
Lai cik grūti būtu, bet man LV skolā nav vietas, es to jūtu. Tā nav bēgšana un es nesaku, ka te viss ir mēsls. Tas ir tikai manā labā.
Ļoti, ļoti gribas 5dienu.
Ā! Biju teātrī (izrāde "Pieci vakari"). Ok, bet tā krievu tēma sāk apnikt, vairs nav sāpīgi skatītes tos izpostītos likteņus, jo ir apnicis, ka to visu laiku visur rāda, stāsta utt. Labi, bija tas traģiski, pāris reizes paskumsti un parunā par to, bet nu jau ir par daudz. Izrādē bija daudz saistošu un interesantu detaļu.
Pašreiz nevaru neko īsti lāgā noformulēt utt.
 - Viens no šejienes aizgāja uz savu blogu, jo iedomājās, ka ir tik kruts un interesē mani un vēl dažus. Cik dumja iedoma un nejēdzīga bēgšana. Tu esi atklāts, mazais :*
 - Vai Gosipa tiešām ir izdzēsusies? Kas tad nu? Kurš liks smukās bildes?
Arlabunakti, Grēta!

Huh. Es tā nespētu atlaist cilvēkus. Mana sirds ir pārāk jūtīga.
Lēna, bet ne garlaicīga. Bija dažas smieklīgas vietas, bet maz.
Mazajai sievietei bija ļoti dīvaina piere - maza un matu līnija nenoteikta. Tas mani mazliet kaitināja.
Debesu skati bija labi. Filmu skatījāmies divos piegājienos, kas diezgan daudz ko sabojāja no kopiespaida.
Vientulība.
Vērtējums: 3.5 no 5
IMDB

Šo skatījāmies kino.
Hmm... Mazliet vīlos, kaut gan neko izcilu negaidīju.
Par daudz kaušanās, bet tas, lai piesaistītu masas.
Man patika Šerloha un Vatsona dialogi.
Ļoti nepatika Rachel McAdams.
Bet viņa visu atsvēra - Kelly Reily. Man patīk tādas kā viņa (tieši šajā filmā).
Atgriežoties pie filmas - diezgan paredzama, taču nebija garlaicīga.
Vērtējums: 4 ar - no 5
IMDB

Pirmā filma, ko skatījāmies mājās (šogad).
Viegla, paredzama, bet skatīties jau var.
Nekas izcils. Smieklīgi bija par kaķi. P.S. Tā meitene ir no Ceļojošo bikšu māsības vai kā tur.
Vērtējums: 2.5 no 5
IMDB

Rīt... Es negribu rīt. Sasodītā skola. Eh. Brīvlaiks paskrēja pārāk ātri. Pārāk. Velns.
Es ceru, ka man būs spēka un vēlme visu darīt. Līdz pavasara brīvlaikam esot kādas 58 darbadienas. Izklausās paciešami.°°
Ja viss sanāks kā plānots, tad pavasara brīvlaiku pavadīsim Londonā un tās apkārtnē. Tas būtu tik ļoti jauki. Ceru, ka viss izdosies.
Ā vakar es nopirku somu. Nē, tā nav mana sapņu soma un patālu no ideālās, bet nav arī slikta. Ceru, ka mēs sadraudzēsimies. mhm. Lai cik dīvaini tas būtu, man ir jāsadraudzējas ar kādu lietu, lai tā būtu mana. Citreiz ir tā, ka nopērku kādu kakla rotu, uzlieku, bet tā mani beidz nost. Vnk man neder, jo kaut kas traucē garīgi.
Tā kā man sanāk skatīties daudz filmu, tad izdomāju, ka ar šo gadu uzrakstīšu par katru redzēto filmu (vērtējumu un tā)
Pagaidām pietiks.
P.S. Arī šajā gadā es turpināšu fanot par CocoRosie. Dīvaini lieliskas dziesmas. mmm... ļoti piemērotas vasaras vakariem un ziemā, lai atcerētos lieliskos vasaras vakarus.

Ja godīgi, es neko daudz neatceros no pagājušā gada, bet mēģināšu.

Šis bija ļoti neražīgs gads fotogrāfiju ziņā, bet šogad es centīšos to labot.
Vēl šis bija ZPD gads. Lieliska ZPD gads, un prieks, ka tas ir garām. Divās nedēļās var radīt ļoti labu darbu, ja vēlas (tās pat nebija divas nedēļas. Kad bija jāstrādā, mēs labāk iestiprinājāmies ar siermaizītēm un tēju.).
Šī gada nogalē svinējām gadu kopībā.
Pēc ilgas cīnīšanās, tiku pie tiesībām. Ilgas, jo bija slinkums saņemties.
Tiesību iegūšana bija ļoti pozitīva lieta. Man patīk vnk paņemt mašīnu, iesēsties un kaut kur aizbraukt. Tas arī ir iemesls šī gada daudzajiem izbraucieniem. Pabūts Cēsīs (jaukā pavasara brīvlaika ekskursijā, tiesa gan ar vilcienu devāmies uz turieni, jo tas bija pirms tiesībām), Pāvilostā (pāris dienas bez saiknes ar ārieni. Miers.), vairākas mazas ekskursijas un izbraucieni tepat netālu, Sigulda (lietaina, bet mīļa rudens diena), Kuldīga (nebija kā plānots, bet man patika), Salaspilī (botaniskajā un žīdu vietā). Hmm.. kur vēl? Protams, Stokholma (ar kuģa sliktumu, saaukstēšanos un sniegu). Liepāja.
Tie gadi jūk kopā, es īsti neatceros, kad kas bija. Zinu tikai, ka laiks paskrien ļoti ātri.
Redzētas daudz, daudz, daudz labau filmau. Diezgan bieži sanāca apmeklēt teātri (man traki gāja pie sirds Vectēvs un Mans nabaga Marats, Klusuma skaņas utt), kas turpināsies arī šogad, jo man ārkārtīgi patīk teātris.
Nevarētu teikt, ka ir izlasīts daudz grāmatu, bet pa kādai labai ir, piemēram, Meistrs un Margarita, Mopasāna "Mīlulis" u.c.
Ak velns, es visu laiku rakstīju šogad, bet tas jau ir pagājušais gads. Neraža, bet man negribas pārlabot.
Laikam šobrīd neko nevaru atsaukt atmiņā, bet ja atcerēšos, pierakstīšu citreiz.
P.S. Gads, kad es pazaudēju draudzeni, bet tā bija viņas vaina. Eh.. gan jau es kaut kā.

Cik nožēlojami ir tas, ka nav kur un ar ko svinēt sasodītā Jaunā gada pienākšanu? Nolādēts!

Tā nu sanāca, ka varu ierakstīt tikai tagad. It kā ir daudz ko teikt, bet redzēs kā sanāks...
Rosīgais bija uznācis, bet es sakārtoju tikai palodzi. Jā, es veselu dienu kārtoju un tīrīju vienu palodzi! Šodien vēl kko pakārtoju, bet liekas, ka vajadzīga mūžība, lai sakārtotu manu istabu.

1. Par liecību: lai arī klasē neesmu viena no pirmajām, man ir laba liecība, ja neskaita ķīmijas 3. ūps. To atsver k-vēstures 9 utt. Protams, ka varēja būt labāk. Un es centīšos, lai nākamgad būtu labākas sekmes.
2. Par Ziemassvētkiem: tos mēs svinējām laukos Aizputē. Salīdzinot ar pagājušo gadu, kad bija jautrāk, šogad bija mīļāk, jo bija daudz paštaisītu dāvaniņu. Lācēns uzdāvināja manai māsai mandeles cukurā. Tik garšīgas. mm.. Es tiku pie skaistiem omes adītiem cimdiem un zeķēm. BET pati skaistākā un lielākā dāvana bija pērļu auskari. Man nekad nebija dāvināta tik dārga un skaista rota. Būs jāmeklē vairāk iespējas, kur greznoties ar pērlēm (balles un tā). Vēl par Ziemassvētkiem... tie pārāk ātri pienāca un tā arī aizskrēja. Šogad es pat kaut kā nepaspēju izbaudīt un tā mierā papriecāties par visu. Jauki bija, ka Edis bija ar mani. 
3. Par pārējām dienām: eh.. tās gan ir tādas nekādas. Es guļu, ēdu un lasu. Viss. Ārā negribas spert kāju. Riebjas, ka brīvās dienas tik ātri un nesaturīgi paiet, bet es pati esmu vainīga - neko negribas. Vēl vairāk man negribas skolu, jo es neesmu atguvusi zudušos spēkus un nezinu kā saņemšos vēl 5iem mēnešiem un tiem stulbajiem eksāmeniem. grr..
4. Nākotne:
   

•  es varbūt kārtējo reizi izlēmu, kas gribu būt. Bet neticiet tam. Atcerējos, ka gribēju būtu interjera dizainere, bet ne jau kā tās stulbās, kas pabeidz pavāru skolas un kārto istabas, es gribu tā forši, lai var sadarboties ar arhitektiem un tā. Un lai ir pabeigtas krutas skolas. BET es nezinu, cik ļoti tas ir mans aicinājums un vai jau nav par vēlu. Kaut gan es katru dienu izdomāju sev citu profesiju. Es zinu, kas es noteikti negribu būt (nekad sevi nesaistīšu ar medicīnas nozari vai kko policijā un tā), bet ko es gribu? Lasīt grāmatas, gulēt, fočēt un fočēties. Velns.
• runājot par fotografēšanu... Šis gad bija nežēlīgi neražīgs. Šogad pat nav gada bilžu ar mani un manis fotografētu. Nabaga Niks (mans D80), ceru, ka nebūs apvainojies uz mani un mums nākamgad sanāks turpināt mūsu lielisko sadarbību. Es ļoti gribu atkal fotografēt, bet, kopš esmu ar Lācēnu, nesanāk. Lai es kaut ko LABU noķertu, tam vajag vienatni un labu garastāvokli, kas man ir reti. 

Laikam kaut kad būs jāsastāda nākamā gada apņemšanos sarakstiņš un jāievēro apņemšanās, bet tas ir ļoti grūti. Un gribas, lai ir vairāk laika. Visam.
Pie velna, es braucu izmest miskasti.

Ceru, ka rīt būs rosīgais un gribēsies visu kārtot un tīrīt.
Tad arī pastāstīšu kā man gājis līdz šim.
Par kartiņām, pērlēm, svētkiem un daudz ko citu...

Vakar visu dienu taisīju kartiņas, ko likt pie dāvanām. Dažas man ļoti patīk. [ceru, ka vēlāk sanāks ielikt kādu bildi]
Manī vēl joprojām nav nekāda Ziemassvētku prieka. Un negribas. Es gribu, lai paiet ātrāk šis vakars.
viii ir mana vārda diena. Nu un?
Eh.. varbūt, ka laukos tiks nolauztas manas eža adatas un es spēšu priecāties un izbaudīt šo vakaru. BET, kā jau iepriekš minēju, šogad būs citādi - Lācēns būs ar mani. Un tas mani ļoti, ļoti priecē :)
Lai priecīgi!

Beidzot pa astotā stāva logu ir redzams ilgi gaidītais skats - baltas priedes. mm.. un snieg. [žēl tikai, ka sniegs pārāk ātri krīt lejā, gribējās redzēt to jauko deju]. Decembra sākumā, kad bija tīri vai silts, es jau sāku uztraukties, vai šie nebūs bezsniega ZS, bet nu viss ir kārtībā, ja neskaita, ka viss šis [kas notiek LV un pasaulē] ir globālās sasilšaniņas sekas.
Ah..man vēl nav nevienas dāvanas. Nezinu pat, ko lai pērk vai taisa. Bet gan es šodien izdomāšu, jo citad jau nav kad.
Man nekad nav patikuši ZS! Neatceros, vai esmu stāstījusi savu skumjo nepatikas stāstu, tāpēc pastāstīšu.
Es precīzi neatceros, kad man sāka nepatikt šie svētki [man svētki vispār nepatīk], bet tas nav svarīgi. Jau no laika gala mani aizmirst un visi pievēršas ZS, bet es sēžu viena virtuvē un ēdu kūku. Kāpēc tā? Jo mani sauc Ieva un tas ir skumju iemesls. Man nepatīk, ka mani aizmirst. Varētu to nosaukt par greizsirdību pret ZS. BET man ļoti, ļoti patīk mans vārds :) un šajos Ziemassvētkos mani neaizmirsīs un blakus būs kāds, kas ēdīs kūku ar mani. Jauki :)
mm..atpakaļ pie āra skata - mmm... jums tas būtu jāredz, bet mans Niks palika Jelgavā...
Ceru, ka šodien atradīšu visu vajadzīgo!
Jauku dienu! :]

Iespaidojoties no Stokholmas skatiem...Ja es būtu kādus 25 cm garāka, es, iespējams, ģērbtos tieši šādi:



( Vairāk... )

Ar ko lai sāk?
Laikam ar to, ka esmu pārsalusi. Pamatīgi.
Šī bija mana otrā reize Zviedrijā. Tiesa, šī bija daudz īsāka par pirmo, bet patīkama.
Braucām ar prāmi. Par šo gan nekādas labās atsauksmes nebūs. Mums bija izlādējies viss, kas vien var izlādēties, kas nozīmē - 0 iespēju sazināties ar mājām. Bet tas neko nesabojāja, ja nu vienīgi kāds Latvijā uztraucās.
Pirmais vakars uz kuģa bija graujošs. Mēs tā pielējām sejas bārā un cilvēku bija tik daudz. Parastais stāsts par šāda veida ceļojumu?
Tad man jāatzīstas - mēs nepiedzērāmies nemaz un cilvēku nebija. Labi, daži bija, bet ļoti maz. Bērni un pusmūža skolotājas, kas dejoja bārā kā trakas.
Es pirmo reizi mūža kaut ko laimēju. Vismaz nebija jāpērk suvenīri, jo tieši tā bija mana balva. [Dažādas seksa pozas briežu izpildījumā un tā tālāk]
Pirmā miega nakts pagāja traki, jo kuģis ļoti šūpojās, un man visu laiku bija bail, ka noslīksim, bet šis nebija Titānika laiks. Par laimi.
Brokastīs bijām mēs divi, sākumā, tad atnāca pusmūža sieviete un vāciešu pensionāri ar sievām, kuras arī bija dejojušas bārā, un kaut kādi tālbraucēji. Neesmu sajūsmā par brokastīm, bet ok, es jau nebraucu tur ēst. Tālāk devāmies uz klāja, lai vērotu ieiešanu ostā. Mmm... nav skaistāka skata par zviedru mājām klinšu malās, kamēr snieg un ir agrs rīts. Izbaudījuši to, devāmies iekarot pilsētu. Pils ar H&M un Lindex. Bija pat atsevišķs Lindex apakšveļas veikals. Hā, līdz LV smukā apakšveļa nenonāk. Es beidzot pa ilgiem laikiem ieraudzīju un nopirku skaistu apakšveļu.
Pārsarā mēs staigājām pa to galveno veikalu ielu. BET veikalos tiešām nekā nav. Ja Latvijā ir gaumīgs nekas, tad tur ir briesmīgs nekas. Visas, es uzsveru, VISAS! sievietes, meitenes, vienalga, staigā vienādi, šausmīgi - legingi un kkāda īsa maika vai kā ellē tās sauc. šausmas. Es biju cerējusi redzēt ko gaumīgu, bet...
Ā! Bet es atradu meiteni, kura, no visām neglītajām, bija skaista. Rudiem matiem, vasaras raibumiem un tā, tikai maza, bet kad izaugs, būs skaista. Zēni briesmīgi, tāpēc man bija jāskatās uz meitenēm :D
Vēl es biju gaidījusi, ka viņi ēd veselīgi, bet visi iepērkas maķītī. Nu ok.
Hmm.. pagaidām es nezinu, ko lai vēl pieraksta Ā! mēs saslimām un vakarā ar temperatūru iemigām, bet nākamajā rītā [šodien] viss bija ok.
Kopumā man patika.
Te būs 4as lietas, kas man raksturo Zviedriju:

1. Zvaigzne logā. Rotājums Ziemassvētkiem.
2. ALNIS
3. Legingi
4. Lakrica (pretīgi, pretīgi, pretīgi)

Mēs nopirkām piparkūku formiņu alni. Varēsim cept un ēst :D

Šodiena kā diena - lieliska; veselības ziņā - šausmīga. Pēc karstā dzēriena iztukšošanas [tas vienmēr ir pretīgi un es viebjos], jūtos jau labāk un viss būs ok :)
Rīt jau piektdiena. Tika jauki! Vēl tikai nedēļa, BET brīvlaikā būs jāuztaisa kultūras vēsture, jo VZD kā parasti bija tik jauka un pabojāja brīvlaiku. grr..




*Ieva: man ir zivtiņa,kas elpo ar dibentiņu
Edis: man ir braalitis, vins dara ko lidziigu
Edis: ejam uz kiino?

Šodiena sākās pat ļoti labi. Ar smaidīšanu un tā (nezinu kāpēc), bet beidzās ar piekusumu un nevēlēšanos mācīties vai ko tādu.
Par ko prieks (nezūdošais)? :

• Svētdien es kuģoju uz Zviedriju, bet, dievam žēl, jau pirmdien atgriežos, precīzāk - otrdien. Gribētos kādu laiku neatgriezties. Apnikusi tā skola, nenormālā mācīšanās, gribas kaut kā mierīgi un prom, lai esam tikai divi mēs, bet pagaidām spīd tikai mazais brauciens. Ceru, ka tur būs kkas foršs, ko nopirkt :)
• Vairs nav ilgi līdz skolas beigām un atzīmes ar nav tās pašas sliktākās. Es tikai ceru, ka kultūras vēsturē man sanāks 10 nevis 9. Ieskatījos sekmju izrakstā - viduvēji, protams, ka varēja labāk.
• Esmu izlēmusi Ziemassvētkiem uztaisīt pati kartiņas, bet pagaidām nezinu vai sanāks laiks un nauda.

Man nekad nav gribējies, lai pienāk Ziemassvētki. Arī šogad. Es vēl atceros pagājušos, pilnībā. Pārāk ātri ir pagājis laiks un tas man nemaz nepatīk. + es nezinu, ko lai Lācēnam dāvina svētkos. Un vēl, man 24.dec. ir vārda diena, jau 18 gadus es tieku aizmirsta un esmu otrajā vietā ar savu vārdu. Vismaz šis būs savādāks gads - man nebūs jāēd kūka vienai mirkstot asarās un ar sāpīgu sirdi, jo 1. man nemaz nebūs kūkas šogad :D un 2. man blakus būs svarīgākais.
Ah, es esmu tik sasodīti priecīga par Zviedriju, priecīga, ka varēšu atgriezties, lai gan man zviedri nepatīk, manējie tiešām bija neviesmīlīgi.