Šodiena sākās pat ļoti labi. Ar smaidīšanu un tā (nezinu kāpēc), bet beidzās ar piekusumu un nevēlēšanos mācīties vai ko tādu.
Par ko prieks (nezūdošais)? :

• Svētdien es kuģoju uz Zviedriju, bet, dievam žēl, jau pirmdien atgriežos, precīzāk - otrdien. Gribētos kādu laiku neatgriezties. Apnikusi tā skola, nenormālā mācīšanās, gribas kaut kā mierīgi un prom, lai esam tikai divi mēs, bet pagaidām spīd tikai mazais brauciens. Ceru, ka tur būs kkas foršs, ko nopirkt :)
• Vairs nav ilgi līdz skolas beigām un atzīmes ar nav tās pašas sliktākās. Es tikai ceru, ka kultūras vēsturē man sanāks 10 nevis 9. Ieskatījos sekmju izrakstā - viduvēji, protams, ka varēja labāk.
• Esmu izlēmusi Ziemassvētkiem uztaisīt pati kartiņas, bet pagaidām nezinu vai sanāks laiks un nauda.

Man nekad nav gribējies, lai pienāk Ziemassvētki. Arī šogad. Es vēl atceros pagājušos, pilnībā. Pārāk ātri ir pagājis laiks un tas man nemaz nepatīk. + es nezinu, ko lai Lācēnam dāvina svētkos. Un vēl, man 24.dec. ir vārda diena, jau 18 gadus es tieku aizmirsta un esmu otrajā vietā ar savu vārdu. Vismaz šis būs savādāks gads - man nebūs jāēd kūka vienai mirkstot asarās un ar sāpīgu sirdi, jo 1. man nemaz nebūs kūkas šogad :D un 2. man blakus būs svarīgākais.
Ah, es esmu tik sasodīti priecīga par Zviedriju, priecīga, ka varēšu atgriezties, lai gan man zviedri nepatīk, manējie tiešām bija neviesmīlīgi.