Manas jaukās tulpju fotogrāfijas ir savācis Lācēns (nelietis :D). Bet man vismaz ir tulpes. Man ļoti riebjas dzeltenas puķes, bet šis ir izņēmums. Uz galda vāzē ir pasaules skaistākās dzeltenās tulpes! [Es tikai sasodīti ļoti gribu pavasari, lai mūsu stādītās tulpes ātrāk izaug]
Šis sanāca tāds kā brīvs rīts. Skolā jābūt tikai 12os. Tagad es varu baudīt skaisto skatu un sildīties saulītē. Žēl tikai, ka neesmu mājās viena... Tas ir ļoti, ļoti kaitinoši. Ja nav Lācēns [šodien devās mājās, bet ceru, ka rīt jau būs atpakaļ], tad man patīk mājās vienai.
Ceru, ka 7dien būs tikpat jauks laiks kā visu nedēļu, jo es gribu aizbraukt uz jūru :) Tik sen nav redzēts plašums un ūdens.
Šodien būtu daudz jāpadara, bet mani apsēdis slinkums, kas nav labi, jo pēc iespējas ātrāk jāuzraksta motivācijas vēstule un jāaizsūta pieteikums universitātei.
Iešu censties saņemties!

 Tā rā rā.. Daudz darba, bet pagaidām esmu pozitīvi noskaņota.
Citēšu sevi: " Mēs iznīcinām mežus, novēršamies no dabas, lai dzīvotu pilsētās savas sintētiskās dzīves, kuras būs piepildītas, ja sasniegsim karjeras virsotnes. „Meži atkāpjas” atklāj tīrāko patiesību par to, kā mēs padzenam visu dzīvo un zaļo. Mums būtu jāpadomā, ko atstāsim mazbērniem...".
Hāh Ojārs man patīk, bet dažus dzejoļus lasot, rodas tāda groteska sajūta un es nevaru turpināt, jo tas atgādina lētu anekdoti, bet daži ir tiešām lieliski...

5doen žetonvakars. Rīt jāsāk rakāties pa skapi un jādomā, ko lai velk. Gribas izskatīties sa.triecoši :D lai gan man nemaz negribas pucēties un krāsoties, un greznoties, un svinēties, bet jāsaņemas un miers.

Lācēns aizbrauca uz Rīgu būt par aukli savam kaķim, zivij un gliemim. Pietrūkst un man nepatīk gulēt vienai, bet drīz jau.

Pietiks. Man jāpievēršas atlikušajam mājasdarbam.

Rīt es neeju uz skolu, jo :
  - mašīna nojājās šādā aukstumā
  - skolā ir pārāk auksti (jutos kā nigers no geto, sēžot savā lielajā snowa pufenē)
  - Lācēns ir pie manis
  - man gribas pagūlšņāt
  - es ļoti ceru, ka būs uznācis čaklums, jo ir sakrājušies visādi darbi (sīki mājas uzdevumi, jāmazgā drēbes un kkas jāpiekārto savādāk istaba izskatās pēc kaujas lauka, kaut gan es esmu samērā kārtīga meitene)
  - es varēšu visu dienu staigāt Lācēna kreklā (man ļoti patīk staigāt viņa kreklos)
  - šodien varēja noskatīties Mājsaimnieces.
  - šovakar varēšu paklausīties Lācēna Pūka lasījumā pirms miega.
Labu nakti! Es eju uz migu pie Lācēna, lai liktos lielā un pamatīgi dziļā miegā.
P.S. Es taču zināju, ka tas nav uz mūžu un drīz beigsies. (Man patīk visu zināt. ja ja)

Šodiena sākās pat ļoti labi. Ar smaidīšanu un tā (nezinu kāpēc), bet beidzās ar piekusumu un nevēlēšanos mācīties vai ko tādu.
Par ko prieks (nezūdošais)? :

• Svētdien es kuģoju uz Zviedriju, bet, dievam žēl, jau pirmdien atgriežos, precīzāk - otrdien. Gribētos kādu laiku neatgriezties. Apnikusi tā skola, nenormālā mācīšanās, gribas kaut kā mierīgi un prom, lai esam tikai divi mēs, bet pagaidām spīd tikai mazais brauciens. Ceru, ka tur būs kkas foršs, ko nopirkt :)
• Vairs nav ilgi līdz skolas beigām un atzīmes ar nav tās pašas sliktākās. Es tikai ceru, ka kultūras vēsturē man sanāks 10 nevis 9. Ieskatījos sekmju izrakstā - viduvēji, protams, ka varēja labāk.
• Esmu izlēmusi Ziemassvētkiem uztaisīt pati kartiņas, bet pagaidām nezinu vai sanāks laiks un nauda.

Man nekad nav gribējies, lai pienāk Ziemassvētki. Arī šogad. Es vēl atceros pagājušos, pilnībā. Pārāk ātri ir pagājis laiks un tas man nemaz nepatīk. + es nezinu, ko lai Lācēnam dāvina svētkos. Un vēl, man 24.dec. ir vārda diena, jau 18 gadus es tieku aizmirsta un esmu otrajā vietā ar savu vārdu. Vismaz šis būs savādāks gads - man nebūs jāēd kūka vienai mirkstot asarās un ar sāpīgu sirdi, jo 1. man nemaz nebūs kūkas šogad :D un 2. man blakus būs svarīgākais.
Ah, es esmu tik sasodīti priecīga par Zviedriju, priecīga, ka varēšu atgriezties, lai gan man zviedri nepatīk, manējie tiešām bija neviesmīlīgi.