26.4.18 01:33
Cik stilīgs ir miega bads? Man liekas, ka tas bija pagājušās vasaras trends.
26.4.18 01:15
Es gribētu rakstīt dzejoļus krietni biežāk nekā vienu mēnesī vai divos.
25.4.18 23:58
Es klausos mūziku, kas nemaz neeksistē. Mana mīļākā grupa skan tikai manā galvā.
24.4.18 01:20
Es varbūt spētu būt vaļsirdīgs, ja man nebūtu tā paniskā sajūta, ka jūs esat visu manu radu un nākotnes un pagātnes paziņu iemiesojums.
Vai es tagad esmu vaļsirdīgs?
15.4.18 02:27
Es smaidu, jo Dievs man stāsta jokus, kurus zinu tikai es.
9.4.18 23:40
Tas laikam bija izlaidums vai kāds cits svinīgs klases pasākums divpadsmitajā klasē, kad es saviem nedaudziem klases draugiem noteicu: "interesanti, kurš pirmais no mūsu klases nomirs..." Pretī es saņēmu pārsteiguma un aizvainojuma pilnus skatienus un D. ironisku repliku: "Tu."
Bet vispār es par šo esmu veltījis krietni vairāk pārdomu nekā manā zaļajā jaunībā bezkara apstākļos pieklātos. Apzinīgā vecumā es esmu bijis tikai vienās bērēs: savas vecvecmammas. Ģimenes un draugu loka, vismaz cik man zināms, visi turās pie labas veselības, katrā gadījumā neviena mirēja nepazīstu. Tā kā ar nāvi esmu krietni uz "jūs".
Kādu laiku atpakaļ Mārpla FB lapā bija saliktas bildes no koncerta Krāmenē 1987. gadā. Dažās no tām figurēja jauns smuks džeks, blodniem matiem utt. Iesaukāts par Guculi. Komentāros kaut kādi bijušie skolas biedri un kas vēl ne jautājuši, kā šim iet. "Nu jau tur..." Kādus gadus desmit. Aizdomājos, cik daudz tie džeki izvadījuši savu draugu šito trīsdesmit gadu laikā.
Cik čomu izvadīšu es? Kuri čomi izvadīs mani? Cik ilgi man būs (ne)laime nodzīvot un redzēt kā viens pēc otra piemēra koka mētelīti?
Man nevajadzētu par šo pašlaik satraukties.
31.3.18 22:29
Un vispār sarunu partneri manā galvā ir kļuvuši pagalam garlaicīgi.
31.3.18 22:27
Pārsit manu degunu. Tu noslīksi manās asinīs.
26.3.18 00:05
Slīkstam katrs savos ūdeņos
18.3.18 01:50
Ir mūzika, kas man asociējas ar pelēkām, bet siltām un smaržījām maija dienām. Ir arī mūzika, kas man asociējas ar dzestriem, saulainiem septembra rītiem.
10.3.18 01:45
Es pārdzīvoju aizgājušus brīžus, kas vēl nav notikuši un visticamāk nenotiks.
Emīl, kāpēc tu esi tik stulbs?
22.11.17 19:40
Es ceru ka reiz mēs
iesim viens otram pretim
un es tevi pazīšu
bet tu mani nē
1.11.17 00:46
Pasaule iet bojā
ielu krustojumos piedzimst bezdibeņi
debesskrābju stikli sašķīst lauskās
automašīnas būs visšikākie zārki
saule izkūst un
notek gar debesjuma sienu
kur tās liesmu pilieni
krīt tur miljoni mirst
es mēģinu bēgt bet
manas kājas saplūst ar zemi un
es sabrūku pasaules priekšā
vien manas acis to vairs tver
meži ir liesmās
pasaule iet bojā manu acu prieksā
un šo laivstrīmu skatās miljoni
šodien populārāka par mani nav
es gaidu kad pamodīšos bet
pār mani līst saule un stikla lauskas.
20.10.17 09:37
Pusnakts. Pēdējais autobuss. Meitene sēž, sarakstās un raud rūgtas asaras. Tas ir tikpat skaisti, cik tas ir skumji.
16.10.17 00:48
Telpu apspīd tumsinātas zilas gaismas. Bišķīt saistās ar ziemu, bišķīt ar morgu, it īpaši, ja ņem vērā pelēko flīžu grīdu. Tumšzili cilvēku ķermeņi kustās mūzikas pavadībā. Mūzika, cita starpā, ne pavisam nav sūdīga, patiesībā, ir diezgan inčīgi. Es pats, protams, dejās nepiedalos, bet stāvu malā, atspiedies pret sienu, ik pa laikam kaut ko dzerot. Bet galvenokārt es skatos uz dejotājiem. Es ļoti rūpīgi pētu viņu grimases, viņu smaidus, to, kā džeks savai šībrīža dāmai kaut ko iečukst (vai, drīzāk, iebļauj) ausī un viņa sāk smieties. Es noskatos deju soļos, gurnu kustībās, satvertās rokās, ašos un neveiklos skūpstos. Man liekas trakoti aizraujoši to visu pētīt, daudz interesantāk nekā iesaistīties tajā visā pašam.
-- Hei, ko tu te stāvi tāds viens un bēdīgs?
Es atrauju acis no deju grīdas un ieraugu pazīstamu seju. Nu, mēs esam pāris reižu redzējušies, sveicinājušies un tā tālāk. Viņa zina, kā mani sauc, bet es viņas vārdu esmu aizmirsis. Es bieži aizmirstu vārdus.
-- Čau! Man viss kārtībā, gaidu čomu.
Pilnībā samelots nav, uz šejieni viens neatnācu. Bet manai kompānijai pašlaik ir krietni interesantāki cilvēki, ar ko pavadīt laiku.
-- Ā, emm... okei.
Mēs brīdi viens uz otru skatamies, tieši tik ilgi, lai tas paliktu neveikli. Bet šajā ieilgušajā brīdī, kad mūsu skatieni krustojās, es sapratu, ka viņa man šķiet patiešām skaista. Viņai ir pusgari brūni mati, brūnas acis un izteiksmīgi vaigu kauli. Viņa, protams, ir ģērbusies viscaur melnā. Viņa aizgriežas un dodas kur citur, un es viņu vēl ilgi pavadu ar savu skatienu. Jo ilgāk es skatos uz viņas muguru, kas no manis attālinās, jo man arvien vairāk gribās tikt no šejienes projām. Nupat galīgi bēdīga jušana palikās. Man šī ballīte ir noriebusies. Es gribu mājās.
9.10.17 21:59
Ir saulaina un pārsteidzoši silta oktobra svētdienas pēcpusdiena. Mēs sēžam uz balkona un dzeram kafiju. Mēs nesarunājamies. Zem mums uz ielas cilvēki dodas savās gaitās, braukā automobiļi un ormaņi, pa ielu skraida bērni. Es paskatos uz Vilhelmīni, viņas sejā ir vērojams dziļš miers. Es pie sevis pasmaidu: "cik jauka diena." Vakarā mēs dosimies uz kino un pēc tam kafejnīcā dzersim vīnu un ēdīsim smalkmaizītes. Mājupceļā elektriskais ielu apgaismojums izgaismos mūsu soļus. Mēs neliksimies zinis par ubagiem un plenčiem, par fabriku radīto piedūmojumu. Mēs klausīsimies plates un runāsim par dzeju un mākslu. Mēs aiziesim gulēt vēlāk nekā vajadzētu un rīt celsimies neizgulējušies. Šis nebūs kārtējais morfija sapnis.
8.10.17 20:11
Es vēlos kaut ātrāk pienāktu mana dzimšanas diena. Ne tāpēc, ka man patiktu manas dzimšanas dienas (man riebjas manas dzimšanas dienas), bet gan tāpēc, ka es būšu ticis tālu prom no šodienas. Es negribu šodienu, es negribu vakardienu. Man tās derdzas, it īpaši vakardienas. Es no tām nevaru atkratīties. Es ar tām pamostos un eju gulēt, tās mani vajā sapņos un kad es viens eju mājup.
Kad pienāks mana dzimšanas diena, es vairs nebūšu es, es būšu kāds cits, būšu kāds vecāks cilvēks. Es atskatīšos uz šodienu un tas būs bijis tik ļoti sen. Es būšu iepazinies ar jauniem cilvēkiem, austiņās klausīšos kaut ko, kā eksistenci pašlaik neapzinos. Es domāšu par kaut, par ko tagad nedomāju, un lietas, kas tagad māc manu prātu, tad būs nenozīmīgas. Es skaitīšu pagājušās dienas citiem notikumiem nekā tagad.
Būs labāk, būs sliktāk, būs jebkas, tam nav nozīmes. Bet būs kaut kas cits, kaut kas, kas nav tagad un kas nebija vakar.
6.10.17 00:49 - Karantīna
Slimība nav tikai fakts, ka tev ir slikti. Tas nav par to, ka tev sāp un tu esi nevarīgs. Vēl būtiskāk ir tas, kā tev sāp un kā tu esi nevarīgs. Tev ir auksti, ļoti auksti. Tev salst tā, it kā tu būtu izdzīts kails kādā laukumā aukstā novembra rītā, kur visi noraugās tavā bālajā, izģindušajā, sakņupušajā ķermenī. Ļaužu skatieni kā ledus kristāli dzeļ katru tavas ādas kvadrātcentimetru. Visvieglākā vēsma liek tev trīcēt kā nodzeltējušai lapai bērza zarā. Locītavas ir smagas un sāp it kā nebūtu kustinātas tūkstoš gadu. Skatiens verās kaut kur, bet tomēr īsti nekur. Un tā tu sēdi autobusā trīcot un skaitot pieturas līdz varēsi steberēt -- cik vien ātri spēj savā nespēkā -- mājup. Un, kad būsi ticis līdz gultai, tu stundu trīcēsi zem divām segām mēģinādams iemigt līdz iegrimsi dziļa un smaga miega bezdibenī, lai pamostos un secinātu, ka ir pagājusi stunda. Un tā atkal un atkal, līdz rīta mijkrēslis sludinās nākamo dienu. Tad tu reibonī mēģināsi kāpt ārā no gultas un piespiest sevi apēst kādu kumosu, jo neesi ēdis jau diennakti. Un ceri, ka šī diena nesīs kādu atrisinijājumu vai vismaz vieglāku nakti.
3.10.17 09:00
Man tik ļoti patīk mūzikas skolas. Precīzāk -- man patīk iet garām mūzikas skolām. Pavasara pēcpusdienās, kad vēdināšanas režīmā ir atvērti logi un no tiem nāk flautas vai vijoles, vai klavieru skaņas. Pa durvīm iekšā un ārā staigā pārsvarā no vidēji pārtikušām ģimenēm nākuši bērni. Un viņi mācās spēlēt. Viņi mācās mūziku. Lielākā daļa šo bērnu gan dodās tāpēc, ka tā ir izlēmuši viņu vecāki, un ļoti iespējams, ka pēdējais mežraga vai klarnetes eksāmens būs pēdējā reize, kad viņi tur rokās mūzikas instrumentu. Ļoti iespējams, ka viņi pieaugs un kļūs par žūpām vai narkomāniem, savu dzīvi iztērēs darbā ar daudz stundām un mazu samaksu, mājās pie televizora vai uz iekšpagalma soliņa, un mūzikas skola būs vien miglaina fona atmiņa. Bet ne par to ir stāsts. Stāsts ir par to, ka no puspavērtajiem logiem nāk mūzikas skaņas. Šeit māca bērniem mūziku. Šeit top kultūra.
Es nezinu kāpēc, bet šo skaņu dzirdēšana, ejot garām mūzikas skolām, man asociējas ar plašiem jūgendstila laika dzīvokļiem ar gaišām sienām, augstiem griestiem un koka grīdām, kas vietām mazliet čīkst.
30.9.17 01:24
Ārā ir auksta rudens nakts. Es beidzot esmu ienācis iekšā. Deg viena vientuļa spuldze. Krāsniņā deg malka. Es apsēžos. Man ir beidzot ir silti. Nekad dzīvē man nav bijis tik silti kā tagad. Es aizveru acis.