Telpu apspīd tumsinātas zilas gaismas. Bišķīt saistās ar ziemu, bišķīt ar morgu, it īpaši, ja ņem vērā pelēko flīžu grīdu. Tumšzili cilvēku ķermeņi kustās mūzikas pavadībā. Mūzika, cita starpā, ne pavisam nav sūdīga, patiesībā, ir diezgan inčīgi. Es pats, protams, dejās nepiedalos, bet stāvu malā, atspiedies pret sienu, ik pa laikam kaut ko dzerot. Bet galvenokārt es skatos uz dejotājiem. Es ļoti rūpīgi pētu viņu grimases, viņu smaidus, to, kā džeks savai šībrīža dāmai kaut ko iečukst (vai, drīzāk, iebļauj) ausī un viņa sāk smieties. Es noskatos deju soļos, gurnu kustībās, satvertās rokās, ašos un neveiklos skūpstos. Man liekas trakoti aizraujoši to visu pētīt, daudz interesantāk nekā iesaistīties tajā visā pašam.

-- Hei, ko tu te stāvi tāds viens un bēdīgs?

Es atrauju acis no deju grīdas un ieraugu pazīstamu seju. Nu, mēs esam pāris reižu redzējušies, sveicinājušies un tā tālāk. Viņa zina, kā mani sauc, bet es viņas vārdu esmu aizmirsis. Es bieži aizmirstu vārdus.

-- Čau! Man viss kārtībā, gaidu čomu.

Pilnībā samelots nav, uz šejieni viens neatnācu. Bet manai kompānijai pašlaik ir krietni interesantāki cilvēki, ar ko pavadīt laiku.

-- Ā, emm... okei.

Mēs brīdi viens uz otru skatamies, tieši tik ilgi, lai tas paliktu neveikli. Bet šajā ieilgušajā brīdī, kad mūsu skatieni krustojās, es sapratu, ka viņa man šķiet patiešām skaista. Viņai ir pusgari brūni mati, brūnas acis un izteiksmīgi vaigu kauli. Viņa, protams, ir ģērbusies viscaur melnā. Viņa aizgriežas un dodas kur citur, un es viņu vēl ilgi pavadu ar savu skatienu. Jo ilgāk es skatos uz viņas muguru, kas no manis attālinās, jo man arvien vairāk gribās tikt no šejienes projām. Nupat galīgi bēdīga jušana palikās. Man šī ballīte ir noriebusies. Es gribu mājās.