Ir saulaina un pārsteidzoši silta oktobra svētdienas pēcpusdiena. Mēs sēžam uz balkona un dzeram kafiju. Mēs nesarunājamies. Zem mums uz ielas cilvēki dodas savās gaitās, braukā automobiļi un ormaņi, pa ielu skraida bērni. Es paskatos uz Vilhelmīni, viņas sejā ir vērojams dziļš miers. Es pie sevis pasmaidu: "cik jauka diena." Vakarā mēs dosimies uz kino un pēc tam kafejnīcā dzersim vīnu un ēdīsim smalkmaizītes. Mājupceļā elektriskais ielu apgaismojums izgaismos mūsu soļus. Mēs neliksimies zinis par ubagiem un plenčiem, par fabriku radīto piedūmojumu. Mēs klausīsimies plates un runāsim par dzeju un mākslu. Mēs aiziesim gulēt vēlāk nekā vajadzētu un rīt celsimies neizgulējušies. Šis nebūs kārtējais morfija sapnis.