~ Celtic Blessing ~

May the blessing of light be on you...
Light without and light within.
May the blessed sunlight shine on you like a great peat fire,
So that stranger and friend may come and warm himself at it.
And may light shine out of the two eyes of you,
Like a candle set in the window of a house,
Bidding the wanderer come in out of the storm.
And may the blessing of the rain be on you,
May it beat upon your Spirit and wash it fair and clean,
And leave there a shining pool where the blue of Heaven shines,
And sometimes a star...
And may the blessing of the earth be on you,
Soft under your feet as you pass along the roads,
And soft under you as you lie out upon it,
Tired at the end of day.


"Aureole" by Sulamith Wulfing

Arī horizontāle faktiski ir spirāle. Nav ko tik daudz dīkt par vertikāles neesamību.

Varbūt arī pasaule ir pilna hintiem, kurus es nepamanu, un tāpēc kvests ir pamatīgi iestrēdzis?

Ir bīstami noticēt raportam, jo visbiežāk tas ir tikai nejaušs līdzīgu nozīmju interpretāciju pārklājums.

Šī nedēļas nogale kā citā pasaulē. Drīzāk tādā - sen nestaigātā.

" - Kas tev galu galā ir svarīgāks - mācības vai danči?
- Protams, ka danči."
(pat, ja es uz viņiem neaizgāju, hehehe)

Satiku cilvēku, kurš kā izkāpis no "Pianist of the Ocean". Nezināju, ka tā ir iespējams dzīvot.
(Vispār jau laikam tomēr no dziedāšanas, spēlēšanas un dejas neko lāga nesaprotu - indikators: pārāk labprāt par to vāvuļoju.)

Pazudusi pavasarī un šausmīgi negribas atrasties. Gluži fizisku riebumu sajutu, šodien Mājai tuvojoties. Ko es te daru, vispār. Nav ne jausmas, patiesībā.

Man patīk būt tur, kur ir dzimšana. Jo tur, kur ir dzimšana, ir tik daudz tīras enerģijas. Bet es esmu bez sava spēka.
Kad iemācīšos mazliet vairāk kā tikai absorbēt un spēlēt kontekstu? Ļoti negribas palikt un noskatīties, kā viņi aiziet. Uz īstenību, kamēr es palieku ēnās un sapītos sapņos.
Iztēle nepalīdz, ja tā ir nodarbināta ar ko citu. Tase ir pilna, un es negribu izliet.

"Kurā pazarē šobrīd plaukst tavu vēlmju pumpuri?"

Viņš nāk.
Sevišķi rītos viņš smaržo un saulē, un pat drusku tai ledū uz ielas.

Atkal uzkāpu uz tā paša "būs jau ok" grābekļa.
Baigi piere sāp.

Ja es savās neveiksmēs nevainoju citus, man tomēr nav tiesību prasīt, lai citi savās neveiksmēs nevainotu mani.
Kaut kā netaisnīgi, eh.

Es zinu robežas. Es vienkārši tās nejūtu.

Laikam jāuzraksta stāsts par deju, enerģētisku erotiku, spriegumu un arhetipiem. Es gan šaubos, vai pratīšu. Un vai vajag.