Staigāt visur, un nekur nebūt līdz galam. Laist pirkstus pāri kontūrām, uzbūves principus nesaprotot, bet ziņkāri pētot, priecēt tausti un acis, elpot svešo pasauļu aromātus. Spiest rokas un koķetējot miegt acis, atspoguļot, darboties, tirgoties, bet nekad ilgtermiņa kontraktus neparakstīt. Jo es taču esmu arī citur, tur un tur, jā, un nekur līdz galam.
Tā es vienmēr domāju.
Tikai, izrādās, pasaules pārveido. Apgūtās valodas pārveido. Satiktie pārveido. Es jau esmu cita, un nezinu, kāda būtu bijusi citur. Tā savādā pašradīšana savā izvēlē un šķēpelējumi, pulējumi vidē un ļaudīs. Krāsas un figūras, un tik maz apzināti savu roku.

Darbojošās personas:
K, jaunietis, 18
J, K brālis, 13
R, K māsa, 21
I, viņu draudzene, 21

K: (Nopērk pie vadītāja 3 tramvaja biļetes, nostājas blakus pārējiem. Izstaipās, pievelkot rokas pie tramvaja stangām.)
J: (dedzīgi) Vai tu nekompostrēsi?
K: (skaļi, matter-of-fact intonācijā) Nē, man taču vēl kādreiz būs jābrauc.
R: (uzjautrināti, pie sevis) Jā-a... Atklātība ir laba lieta.
K: (nedaudz apjucis, tomēr no mierpilnā garastāvokļa neizšūpots, paskatās uz vadītāja kabīnes pusi.)
(spurgšana un ķiķināšana)
J: (sapīcis) Kas jums ir?
(turpinās)
K: (Nesteidzīgā gaitā aiziet nokompostrēt biļeti. Vienu biļeti. Četras reizes. Nāk atpakaļ. Dod J.) Te būs tava biļete. Esi mierīgs.
J: (paņem, pēta biļeti) Kāpēc tik daudz reizes?
K: Lai interesantāk.
J: Bet pārējās?
K: Man labāk patīk baltas.
(spurgšana un ķiķināšana. Citi klātesošie sāk atskatīties vai uzkrītoši neskatīties.)
I: (ārkārtīgi nopietnā intonācijā) Jūs no laukiem?
(un vēlreiz spurgšana un ķiķināšana)
J: (sapīcis) Sievietes.
(ar mokām valdīti nevaldāmi smiekli)
J: (pārliecināti) Bet vai tad tā nav?

Es tā nespēlējos. Es tikai pa nopietnam.

Ir tik ļoti daudz skaistuma. Tik ļoti skaisti. Viss. Dažreiz.
Debess toņi. Koku zaru silueti pret viņām. Atspīdumi. Virsmu faktūras. Cilvēku sejas, intonācijas un mīmikas nianses. Kustība. Smarža. Vēja pieskāriens.
Un tas skaistums kož kaulā, un es nekad nesaprotu, kurā kaulā viņš kož. Tā, sāpīgi. Ka raudāt gribas. Kā par daudz būtu.
Tāds atšķirtības kontrasts un "tas viss ir par brīvu" reizē.

Dažus pēdējos mokošos soļus pirms līnijas, pirms krūtīm pārplēst finiša lentīti, saprast, ka esi skrējis negribēdams un ka kausu nav vajadzējis un nevajag. Ka nezini, kāpēc esi uz celiņa. Ka par visu vairāk gribas apstāties un, skatītāju pūlim apjukumā noelšoties, lēnītēm doties prom, uz stadiona izeju.
Tikai inerce paglābj. Un laikam tas, ka iztērētā spēka mazliet žēl.

Cik tomēr piņķerīgi un laikietilpīgi. Un kāpēc uz pēdējo brīdi???

K: "Tu visur meklē kaut ko neskaidru, un, kad nevari atrast, ej prom un saki, ka nav bijis nekā īsta."

Anniņmuižas parkmežā jau sakrituši pirmie pelēki sprogainie apšu skaru tārpiņi sarkani sveķainajām pumpurapvalku galvām, zaros un elektrības stabos burzguļojošie putni, un kur nu vēl tās gleznās, miniatūrās ceļmallapiņas, kas sadīgušas gar trotuāru.

Savādi, bet tas pat palīdz "palikt". Kā tāds eliksīrs. Kā atgādinājums - tas viss jau tepat ir. Nekur neaizbēgs. Ej un dari, tu to vari, tā ja.

kontrolieris: zaķis

- Es jau tikai vienu pieturu gribēju pabraukt.
- Par vienu pieturu arī ir jāmaksā!!
- ...
- Eh, puika. [liekas mierā] Kad nākamreiz noķeršu, ausis noraušu.

Jo abstrakcija nav sāpīga. Dzidra un vēsi skaista. Struktūra, konstrukts, kauli, kas tur. How it works. Objektīvi (?). Vairāk īstenības? Un reizē tur ir (var būt?) nedaudz vai nedaudz vairāk narcisma un nedaudz vai nedaudz vairāk liekulības. Cik tālu iespējams aiziet no sevis? Lūk, vismaz tur. Lūk, varu. Viegli. Nekā personīga