Darbojošās personas:
K, jaunietis, 18
J, K brālis, 13
R, K māsa, 21
I, viņu draudzene, 21

K: (Nopērk pie vadītāja 3 tramvaja biļetes, nostājas blakus pārējiem. Izstaipās, pievelkot rokas pie tramvaja stangām.)
J: (dedzīgi) Vai tu nekompostrēsi?
K: (skaļi, matter-of-fact intonācijā) Nē, man taču vēl kādreiz būs jābrauc.
R: (uzjautrināti, pie sevis) Jā-a... Atklātība ir laba lieta.
K: (nedaudz apjucis, tomēr no mierpilnā garastāvokļa neizšūpots, paskatās uz vadītāja kabīnes pusi.)
(spurgšana un ķiķināšana)
J: (sapīcis) Kas jums ir?
(turpinās)
K: (Nesteidzīgā gaitā aiziet nokompostrēt biļeti. Vienu biļeti. Četras reizes. Nāk atpakaļ. Dod J.) Te būs tava biļete. Esi mierīgs.
J: (paņem, pēta biļeti) Kāpēc tik daudz reizes?
K: Lai interesantāk.
J: Bet pārējās?
K: Man labāk patīk baltas.
(spurgšana un ķiķināšana. Citi klātesošie sāk atskatīties vai uzkrītoši neskatīties.)
I: (ārkārtīgi nopietnā intonācijā) Jūs no laukiem?
(un vēlreiz spurgšana un ķiķināšana)
J: (sapīcis) Sievietes.
(ar mokām valdīti nevaldāmi smiekli)
J: (pārliecināti) Bet vai tad tā nav?