Kā lai atgūst vieglumu, kad smagi? Pašefektivitāte? Dažreiz šķiet, ka neiespējama - Minhauzena aiz-bizītes-laukā variants. Pat zinot, ka ne jau notikumā, bet tā interpretācijas radītajā uztveres izmaiņā ir nepieciešamā citādība.

Patiesībā jau nav vajadzīgs aizsniegties. Tikai tāda mākslīgi radīta sāpe. Tā vēlme nolīmeņot, sajūtā. Pilnīgi nerealizējama bez abpusējas pieņemšanas un tik viegli - ar.

Viņš ir katalizators. Man vienmēr ir jauns skatiens pēc tam.
Žēl tik, ka efekts ātri zūd, kamēr vien reakcija nav pašizsaukta.

Dod kontekstu, citādi miršu.
(Citādi neiemiesošos, nezināšu, kur dzimt.)

Es šonakt lidošu, viegliem spārniem. Jūs mani nenoķersiet, jūs smagie, es esmu tālāk, es vienmēr būšu tālāk. Bez mērķa es esmu, bez svara. Es smiešos un skanēšu, un trīsināšos priekā tai vieglumā, kas dejo tumsā, kad neredzams, tai ķircinošajā pārākumā, ko zina tie bez nastām un ceļa. Es esmu skaņa bez beigu un avota, čuksts bez mutes un auss. Es esmu nenotverama šonakt.

Zināt robežu, līdz kurai labot. Līdz kurai drīkst gribēt mainīt, un aiz kuras – tikai pieņemt.
Nevar taču reizē pieņemt un mainīt, vai ne? Vai tomēr, tomēr.

Kāpums, kritums. Sarežģījums, kulminācija. Ievads, iztirzājums, nobeigums. Vai tad tu neredzi struktūru? Vai tā nav acīmredzama?
Nav. Pārāk biezs. Neredz cauri. Pārāk auksti. Negribu.

Iedod man vārdu, un nākamajā teikumā tu to vairs nepazīsi.
Šī radošā pieeja mani nebeidz pārsteigt. Nepatīkamais, ka es to ikreiz vienlaicīgi bezkaislīgi fiksēju, vērtēju un zākāju. Un, ku' savādi, nekas no tā nemainās.
Jā, ir savi labie aspekti. Nekad nezini, kur nokļūsi, un nekur nepaliksi tik ilgi, lai nogurtu. Bet, kad mērķis ir konkrēts un definēts, nu, tad rodas problēmas.
Dažreiz liekas, visvairāk enerģijas aiziet, lai pierunātu sevi palikt. Un lai apjēgtu, kur.

Ne cipars, ne ģerbonis. Apmalīte.

Viegli piedodu citiem viņu kļūdas. Rīcības kļūdas. Patiesību sakot, visbiežāk pat neredzu kā kļūdas. Mazliet paviegli pat. Ar attieksmes kļūdām(?) ir grūtāk, tās pārāk kož. Bet, ja tās ir viņu - lai jau tie ir ar tām, tā es nopūšos, drusku piepacēlusies.
Bet sev es neprotu piedot, gandrīz nekad. Un, jo iluzorāka kļūda, jo vairāk smacē. Dīvaini, njā.