Dažreiz jūtos kā medijs, caur kuru runā gari. Deklamē. Sludina. Pļāpā. Murkšķ. Un es ziņkārīgi lūru, kas tais svešajos spoguļos atspoguļojas.

Nē, drīzāk vienkārši lipīga.

Tādas neīstenojamas lietas. Neatbildami jautājumi. Nesasniedzamas vietas. Nesatiekami cilvēki.
Kas, ellē ratā, ir ar to? Īpaši smalks emocionālais sadomazohsims, aizu slimība ar ņergāšanās blakusefektu vai drīzāk ņergāšanās ar aizu sindromu?
Es ļoti gribētu zināt, ka tas nav slimi. Bet - ir jau. Un ne jau normālais sadalījums kliedz.

gaišgalvība+vieglprātība+caurausība=čuš

ir radītas, lai cilvēki, skrienot vakara skrējienos, izmirktu un izsaltu līdz kaulam, izbļautos, izaurotos, izsajūsminātos par dzelošiem ledus graudiņiem sejā un nejūtīgām delnu virspusēm, melnie glezniem koku zariem aukās, un tad silti un sausi, sāpošām ausīm un kaklu ieritinātos zem vilnas segas un dzertu karstu pienu ar medu, pārlaimīgi par eksistenci. mīlu.

nu protams, ka uzzināt savu stulbumu (ne absolūto, kas būtu totāls bias, kam pat es ar savu hroniskās vispārināšanas diagnozi nespētu noticēt), bet noteiktā skalā, nav jauki patīkami. nu ne jau populācijas vidējie ir atskaite, protams, bet viņš viņa un viņš, kuri ir tādi tādi un tādi.
bet bāc, tas baigi velk. mazohisms kaut kāds. hrr. un tad dziedāt sērīgas dziesmas par to, kā nekas nav pietiekams. kā visi kalni pusceļā.

lai gan debesis kaut kā vienmēr pamanās būt. kaut kā ļoti jauki. nezinu, par ko tas tā.

Vai, sublimējot neglīto, var radīt skaisto?

- Es tik bieži sevi nemīlu.
- Tik skaists un gudrs cilvēks. Tad jau laikam muļķis.

Citēju ne tikai citus, bet arī sevi. Bez atsaucēm, bez respekta pret kopīraitu, ar nekontrolējumu difuzitāti.
„Visa dzīve vieni vienīgi citāti. Izdomā vienreiz pats kaut ko.” (I. Ābele)
Heh.
Lai gan pasaulīgā realitāte tik un tā ir tikai viens milzīgs sociāls diskurss.
(Interesanti, kā būtu korekti? „..kā citēts Tur un Tur kā citēts Tur un Tur kā citēts..” pasaka par zivi(?) bez beigām.)