Pārāk uzmanīgi skatoties haosā, sāc saskatīt attēlus, kuru tur nav.

Pārāk uzmanīgi klausoties runā... laikam jau tas pats. Vārdus vairs sajust nevari, tikai kaut ko šķieties ar tiem apsegtu redzam.

Nez kādēļ skumīgu. Aizgriešanās skumīgu.

Vārdi ir nelietīgi malduguņi, un lai kā es viņus mīlētu, es viņus neciešu, ja ir jāsaka saprotama un patiesība. Viņi fiksē deformēti, apaudzē asociācijām, nogalina to, kas nav sniedzies līdz verbalizējamai izpratnei. Subjekta līmenī un tālāk uztvērēja un tālāk atgriezensikās saites un tē tē. Jap, dod pavedienus, no kā vērpties uz priekšu un rada brīnišķigi interesantas dalītas realitātes. Vai pilnīgi nošķirtas un pārprotamas.
Bet tā pa visam īsti man savi vārdi patīk tikai bezatbildīgos emocionālos rakstītos vai runātos plaiksnījumos. Citu - kad intensīvi un spilgti un jūtīgi un patiesi. Dažreiz jau izsitas cauri. Vai vismaz uztveras kā cauri izsities.