zini kā ir?
es sev radu kkāds jobanas ilūzijas ka ja izdarīšu to un to tad mana dzīve būs +/- sakārtota, bet realitātē izrādās ka ir vēl dahuja ko darīt... damn!

es pārstāju iet pie psihoterapeita(ok es viņu uzmetu un vnk pārstāju iet viņam neko nepasakot :/), jo man likās ka man viņu vairs nevajag, a tagad sanāk ka man vairs nav neviena kuram varētu bezjēgā izkratīt savu sirdi. katram sava domu krava...

vispār pie viņa es runāju par lietām kurām gribēju un no viņa dabūju atbildes kuras paredzēju, sanāk ka maksāju, lai pārliecinātos par to par ko jau biju pārliecināts...

ā un vienu brīdi es tiešām domāju ka vienīgais kas mani attur no teikšanas ka man "dzīve iet tikai uz augšu", ir tas ka vēl esmu saistīts ar psih. kuru uzmetu, es negribēju viņam zvanītu un atvainoties. tā parasti dara pusaudži kas izvairās no kkādas atbildības... tagad saprotu ka mana augšupeja bija tikai sakritība, jo tagad atkal sēžu uz vietas n shit.