man pašlaik ir gabaliņš panikas, gabaliņš nepatikas, šķipsniņa skaudības (kas mani apbēdina visvairāk), pāris šķēles apmierinātības, bet viņas laikam jau guļ. Nogurums, jo komunicēšana un saviesība man joprojām sagādā pārlieku piepūli. man patīk starp savējiem. un tad es dažreiz iedomājos kā tas vispār tā ir noticis, ka man ir tādi savējie. kā viņi rodas.
nezinu, kāpēc, bet es par daudz ko jūtos vainīga, par ko īstenībā nevajadzētu. Agnese saka, ka es gribu izglābt pasauli un īstenībā nevienu tas neuztrauc, cik man liekas ka uztrauc. jā, tas ir visnotaļ taisnība, bet es turpinu sevi ar to mocīt un bažīties par visu. man liekas ka vislaik jātaisnojas un jāskaidrojas, kaut gan to varētu uztvert kā parastu atbildi.
vēl man nepatīk mobilais telefons. vai tā mantiņa nozīmē, ka man ir pienākums viņu ieslēgt, gribēt atbildēt uz īsziņām tad, kad viņas tiek atsūtītas un gribēt atbildēt vispār? bet tā gan laikam ir tā pati iepriekšējā komunicēšanas problēma..

mēs šodien bijām uz mīņāšanās nodarbību. diezgan forši. tie īstenībā bija deju kursi, tai dejai es neatceros nosaukumu, bet mēs aizgājām jo pirmā nodarbība bija bez maksas. pamatsolis bija mīņāšanās.



pavasaris taču ir skaists arī Latvijā?