es, protams, nezinu ar ko tas sākās, visticamāk ar to laivu braucienu, kurš mums nenotika, apsveros visas alternatīvas nolēmām pēc jaunekļa olafa  apmeklējuma dzert alu, ēst žāvētu zivi un depresīvi skatīties depresīvas filmas, ļaujot tik pat depresīvam būt kuzbas, kas vēlējās tikt prom no mājām, bet kuram nebija nekādu alternatīvu un mārtiņa māsu otrā istabā. bet, kā kuzbas izteicās jau mājupceļā "zvaigzens pareizi sakrita" un atskanēja zvans no debesīm, nē, bet no ģirta, ka šodien notiek tas, par ko mārtiņš&Co sapņoja jau kādu laiku. brauciens uz vareno bunkuru, zem varenās rūpnīcas. to laikam tā īsti nevēlējos darīt tikai es, jo, kā vienmēr, paziņojums par šādu braucienu nāk pēdējā mirklī, kājās man bija parastas čībiņas un mugurā gaiši pelēka jaka, kas bez maz vai spīd pa gabalu, pie tam tai ir divi bumbuļi pie kapuces, kas mēdz iemērkties kafijā, aizķerties aiz durvju klinķiem, citiem cilvēkiem un tādā garā, ne pavisam tas praktiskākais bradājuma tērps, nemaz nerunājot par cimdu neesamību, kā rezultātā es mazliet satraumēju savu labo plaukstu dzeloņdrāšu dēļ. tomēr šoreiz mugurā man vismaz bija bikses, vienā citā bunkurā es devos ar svārkiem (my superior pārižoga rāpšanaš spējas yo yo), lai cik arī man negribētos depresīvi skatīties depresīvas filmas, beigās mārtiņš mani pierunāja. un mēs devāmies.
          aizbraucām pie olafa, sagaidījām ģirtu ar ritu, kādu laiku viens otram dižojāmies ar "kur es biju bradāt un kā man tur gāja" stāstiem, un es nemaz neatpaliku, jo manā kontā ir grindex stāsts ar kursabiedriem, jau pieminētā svārku kāpšana, es esmu bijusi arī laboratorijā, kas pats par sevi ir jau kaut kas. mēģinājām piesaistīt olafu, bet tas atteicās sakot ka cilvēku būs par daudz un bradājumi barā ir nekas labs un viņam vispār esot strjomna un viņš sēdēšot mājās un taisīšot frēzmašīnu un visas lietas. atstājām viņu un devāmies uz centru, lai savāktu atlikušos divus bradātājus un sieramaizes. mārtiņa dzīvoklī man izdevās uziet kaut kādu brūnu jaku, kas, šķiet, vienīgā derēja maniem mazjaiem izmēriem un, šādi sacirtusies, es biju gatava doties and off we go. piebildīšu ka seši cilvēki bradājumam ir ārkārtīgi daudz, kur nu vēl, ja puse no visiem ir lēdijas, kas vajadzības gadījumā gan var skriet, bet pāri 4 metrus aukstais sētai pašas īsti tikt nevar. nu, es vismaz nevaru.
          nonācām pie terotorijas un aizsūtījām divus jaunekļus pa priekšu izlūkot situāciju , līdzi iedodot visnotaļ noderīgo rāciju, vienu paturot sev. un tad nu sākās - aiz betona sētas dzirdami soļi, brīkšķi un visādi mehāniski trokšņi. pa gaisu atnāca ziņa, ka bunkura durvis esot noslēgtas, bet tikšot atdarītas ja dievi būšot labvēlīgi, dievi bija pa pusei labvēlīgi, izrādījās, ka dažas lietas, lai to veiktu ir palikuši šaipus žoga. kaut kur pusstundu klausījāmies trokšņos, izsecinājām ka tie tiešām nav ne cilvēku - apsargu (borisu, visus apsargus sauc boriss), ne suņu radītas skaņas, un ka visticamāk vainīgs ir miglveidīgais lietus, kas sakrājās uz jumtiem, izveido pilītes un pil ar lielu troksni uz būvgružu čupām, mistiskā kārtā veidojot to troksni, ka teritorija ir apdzīvota. Daina uzkāpa ģirtam uz pleciem un lūrēja pār sētu, neko aizdomīgu nesaskatīja un tā devām šo ziņu tiem, kas iekšā, tie atnāca pakaļ somai un devās izzināt vai būs iespējams tikt iekšā bunkurā. un atkal gaidīšana, lietus, neziņa. sēdēju zem koka, uzmanīgi skatījos vai nebrauc mašīnas, nestaigā cilvēki netālajās teriotrijās, un klausījos uz neizprotamajiem trokšņiem iekšpusē, mazliet parunāju ar palicējiem par tēmu "labāk gaidīt ārpusē uz iekšā tikšanu, nekā gaidot iekšpusē uz ārātikšanu, lūdzot dieviņu un visus citus kas klausās, lai tik apsargi nepamana" sēdējām un gaidījām, gaidījām un gaidījām, līdz sagaidījām - durvis ir vaļā, tagad tik jārāpjas pāri. pirmā gāja daina, tad rita, tad es un pašās  beigās ģirts. ātri tiku lejā, tiekai nedaudz savainoju roku, kā jau teicu, pret dzeloņdrātīm, drīz jau arī klāt bija kuzbas, kas mūs izveda caur krūmiņiem (nolādītās čības, man steidzami vajag bradājumzābakus), līdz pirmajam apgaismotajam laukumam. un tālāk rīkojumi - "uz to traktoru" un no traktora "uz to laternu"un no laternas "uz tiem tur krūmiem" un tad ziņa "viss esot tīrs, varot iet pa asfaltu", ātri, puspieliecienā, aizsrējām līdz patvertnes ieejai nokāpām veselu stāvu lejā, ejam lejup- it visur atlupusi krāsa pretī dveš tas neaprakstāmais aroms ko veido pamesta pagātne ca stuf un ūdens un laika zobu lēnā bet metodiskā darbība. un te nu sākās viena no interesākajām daļām.
        kādu laiku klīdām pa pazemi, un tad pēkšņi atskan skaļš "ko jūs te darāt" es esmu blakus telpā, un nopietni - sastings asinis dzīslās un sirds dauzās kā negudra, es plotoju milijons aizmukšanas plānus no apsarga minūtē, un visus tik pat ātri noraidu kā nederīgus, mēs te esam pārāk daudz, pat ja tikšu līdz sētai, netikšu pāri, ja tikšu pāri, netikšu iekšā busā un tā tālāk. bet tad es izdzirdu smieklus. izrādās - tie ir tie cilvēki, kam vajadzēja ar noķertu kravas vilcienu braukt uz jelgavu un nākamajā rītā atpakaļ, bet, viņi, nenoķēruši nevinu čukčukbāni, izdomāja lielisku alternatīvu, un izdomāja pārbiedēt mūs līdz nāvei. starp citu, vien no šiem jaunekļiem atrodas zem vārda disfigurator, un nodarbojas ar bradājumu aprakstīšanu daudz biežāk un kvalitīvāk ( + ar bildēm), kā es, jo šī ir mana pirmā reize.
      staigājam pa pazemi un brīnamies par tur atrodamām lietām - gumijas zābaki, katli, sapelējušas drēbes, civilās aizsardzības plakāti, neizmērojams skaits telefona aparātu visneiedomājamākās vietās, piemēram, dušās. daudzas telpas acīmredzot ir tikušas izmantotas ca apmācībai, jo iekārtotas kā klašu telpas, ar tāfeli, paaugstinājumu un tādu kā kanceli, no kuras lasīt, kartes un plakāti, plakāti, plakāti. tur bija arī šautuve. un visu pavada sniegam līdzīga soļu čirkstoņa pa flīzēm. nonākam pie daudzām jo daudzām gāzmasku GP5 kastēm un himzukastēm , vīri rokās pa mantību, es vēl dodos paklaiņāt, kopā ar mārtiņu atrodam koridora malā mazu bērnu gāzmasku, pienāk daina un pēkšņi no bunkura otra gala atskan dīvains nenosakāms un drausmīgi biedējoš troksnis. visi ir telpās ar gāzmaskām, tur nevienam nevajadzētu būt. ātri izslēdzam lukturīšus, pēc iespējas klusāk dodamies uz to telpu pie pārējiem. nokušinam visus, un divi dodas izlūkos. atgriezušies viņi paziņo ka nez kā ir ieslēdzies roku žāvētājs "vējelis", acīmredzot bunkurs dzīvo vēl pats savu dzīvi, neatkarīgi no cilvēkiem, kas to apmeklē vai izvēlas aizmirst, seko atklāsme ka pulkstens jau pieci, drīz būs gaišs un ir jādodas steidzīgi prom. mēs esam jau 8, kas ir neidomājami daudz. atstājām visu kā atraduši, devāmies prom, atkal pa krūmiņiem, pāri diviem apgaismotiem laukumiem, pāri sētai. ļoti veiksmīgi tiku tai pāri, sagaidīju pārējos, devos uz mašīnu un prom, un gulēt, gulēt, gulēt.

latvijā informacijas pasaule ir tik maza, ka, ja cilveki no tavas pagātnes paliek tajā pašā sociālajā grupā kauns brīnīties, ja, piemēram, tava iepriekšpēdējā mīļotā vīrieša trešā sieviete pēc kārtas kūst no tās pašas grupas, kuru tu nejauši esi uzgājis maispeisā un nozadzis ar viena neonacistu jaunekļa ieteikto čiepšanas programmu, un kur ceturtās dziesmas trešais pantiņš ir tieši kā par mums, un tava bērnības draudzene nēsā tādas pašas apakšbikses kā kaimiņiene no pretējās mājas un tu viņas nejauši abas satiec baseina ģērbtuvē, tikai viena stīvē savas apakšbikses nost, bet otra virsū. un vienas un tās pašas filmas no astoņdesmit sestā gada ieplūst mūsdienās pa dažādiem kanāliem, bet vienlaicīgi un beigās visi tās ir redzējuši, kaut gan tu nevienam neesi stāstījis, ka konkrēti tā zombiju filma bija tik episka tieši to plastmasas ilkņu dēļ, vai superīgās gļotas šļācās trīs metru radiusā no tikko aizkosta kakla. un visi fano par to vienu grupu, kas nezin kāpēc brauc, piemēram no zviedrijas uz latviju, sapērkās albumus un t kreklus un tad nēsā līdz atbrauc kaut kada grupa no vācijas notiek un atkal tas pats. un visi lasa vienas un tās pašas grāmatas (piemeram tagad topā ir stugracu "pikniks ceļa malā") tie visu laiku ir vieni un tie pasi cilvēki, varbūt mazliet citās variācijās. ja tu guli ar kadu vari būt parliecināts, ka šis kads ir gulējis ar vel kadu ko tu pazīsti un atkal šis kāds ar ko pazīst vēl kads un patiesībā visa latvija, kur nu vēl rīga ir viena liela gulta. un tās ir vienas un tās pašas idejas, kas atnāk pie cilvekiem vienos un tais pašos laikos. tapēc, Klinta, pietiks brīnīties, te nekas nemainīsies.
un ja nu tu pēkšņi esi atradis kaut ko orģinālu, tu nevis jutīsies priecīgs un iedvesmots, bet vienkārši atstumts, vot tā.