mēs gribētu lai laimi mūsos pilina pa pilītei vien, vai arī lai tā būtu kā straumīte, maza, neizsīkstoša un lai vienmēr būtu. bet nekā. ja ir laime, tad ir kaudze ar to un ja nav, tad kaudzes vietā ir bedre, bet bedrei apakšā ir sūdi. tapēc nevajag censties justies laimīgam visu laiku, ir jāpavārtās sūdos, lai varētu nomazgāties laimības ūdenī. vienkārši ir jāapzinās, ka tas ūdens būs ja jau ir bijis kādreiz un jāapzinās ka arī sūdubedres būs, ja jau ir bijušas.

latvijā informacijas pasaule ir tik maza, ka, ja cilveki no tavas pagātnes paliek tajā pašā sociālajā grupā kauns brīnīties, ja, piemēram, tava iepriekšpēdējā mīļotā vīrieša trešā sieviete pēc kārtas kūst no tās pašas grupas, kuru tu nejauši esi uzgājis maispeisā un nozadzis ar viena neonacistu jaunekļa ieteikto čiepšanas programmu, un kur ceturtās dziesmas trešais pantiņš ir tieši kā par mums, un tava bērnības draudzene nēsā tādas pašas apakšbikses kā kaimiņiene no pretējās mājas un tu viņas nejauši abas satiec baseina ģērbtuvē, tikai viena stīvē savas apakšbikses nost, bet otra virsū. un vienas un tās pašas filmas no astoņdesmit sestā gada ieplūst mūsdienās pa dažādiem kanāliem, bet vienlaicīgi un beigās visi tās ir redzējuši, kaut gan tu nevienam neesi stāstījis, ka konkrēti tā zombiju filma bija tik episka tieši to plastmasas ilkņu dēļ, vai superīgās gļotas šļācās trīs metru radiusā no tikko aizkosta kakla. un visi fano par to vienu grupu, kas nezin kāpēc brauc, piemēram no zviedrijas uz latviju, sapērkās albumus un t kreklus un tad nēsā līdz atbrauc kaut kada grupa no vācijas notiek un atkal tas pats. un visi lasa vienas un tās pašas grāmatas (piemeram tagad topā ir stugracu "pikniks ceļa malā") tie visu laiku ir vieni un tie pasi cilvēki, varbūt mazliet citās variācijās. ja tu guli ar kadu vari būt parliecināts, ka šis kads ir gulējis ar vel kadu ko tu pazīsti un atkal šis kāds ar ko pazīst vēl kads un patiesībā visa latvija, kur nu vēl rīga ir viena liela gulta. un tās ir vienas un tās pašas idejas, kas atnāk pie cilvekiem vienos un tais pašos laikos. tapēc, Klinta, pietiks brīnīties, te nekas nemainīsies.
un ja nu tu pēkšņi esi atradis kaut ko orģinālu, tu nevis jutīsies priecīgs un iedvesmots, bet vienkārši atstumts, vot tā.

aizliegtais auglis nav nemaz tik garšīgs. vienmēr izrādās, ka tas ir vai nu skābens, vai rūgts, vai iepuvis vai sabojājies un nepavisam ne tik salds un lielisks kā ir licies pa gabalu raugoties, pāri sētai rāpjoties, kāpjot kokā, pie tam visu laiku uzmanoties lai nepieķer. un pavisam beigās izrādās, ka es pat neesmu bijusi izsalkusi un tad ir nevis labi, bet tā mazliet spiež puncīti un ir neērti.

man ir wow cik bail no emocionālas intimitātes. tapēc es guļu ar maukām un kretīniem, jo es zinu ka tiem no manis neko nevajadzēs. un ja nu pēkšņi savajagās tad man ir - wow, nevar taču tā būt, viņam taču arī ir bail, this must be so wrong un nenoticu.

extra говно
un vispār tā vienmēr ir bijis.