sirdnA

Re, jau gadu, kā staigāju ar protēžzobiem, visi turas vietā. Nez, cik ilgi vēl turēsies?

Zobu kantoris ir ielaidis manī nagus, sauc pie sevis uz pārrunām. Piekritu, aizgāju pie zobu higiēnistes. Dabūju zināt, ka manas smaganas ir x reiz smukākas palikušas, abet apakšējos zobus gan vajadzētu pielabot, re, te ir caurums un šite arī.

Snaužu un prātoju, ka zobu higiēnas zinātne vēl nav pateikusi savu pēdējo vārdu. Higiēniste kviecina manus zobus, ik pa brīdim skrubina ar kaut kādu grābekli un tad uzpūš virsū ledaini auksta gaisa strūklu tā, ka pat mani mākslīgie zobi iesmeldzas, bet dabīgie krīt ceļos, lauza rokas un brēc uz debesīm.

Fēni mums ir, tagad vajadzētu aiziet līdz silta gaisa pūšanai uz dzīviem cilvēkiem.

Bet šodien neesot brīv ne kafiju, ne melnu tēju dzert, un vispār visādas krāsojošas lietas...ko tad lai es dzeru?!

Procesam, man uzmundrinoši saka protēziste, jūs tagad esat vidū!

Vīkendu es laimīgi nostaigāju ar savām lamatām mutē. Par laimi, bez ekstrēmiem piedzīvojumiem (esot iespējama zobu laušana, vaigos košana, pretsāpju zāļu dzeršana un zobārstu zaimošana). Nekā tik dižena, nekā grandioza, kā jau mietpilsoņiem piedien. Piektdien likās, ka mutē iebāzts nezināms objekts, kuru, saskaņā ar instinktiem vajadzētu apēst, visu dienu siekalojos. Pamazām pieradu, ka tie ir zobi, nevis garda kotlete un siekalu straume aprima. Krimtu karbonādes un ķiplokmaizes, grauzu ābolus un čāpstināju mīkstās karameles un ieklausījos savādājās izjūtās.

Mākslīgie priekšzobi nav tik asi kā dabas dotie, acu zobiem iekšpusē ir "atačments" - bleķa pumpulis, kuram uzsprauž izņemamo protēzes fragmentu, līdz ar to acu zobi ir visai biezi un vairāk iederas dzerokļu kompānijā.

Lai vai kā, es iedomājos, ka šodien iesoļošu pie protēzistes, viņa paskatīsies man mutē, mēs paklanīsimies un šķirsimies. Nekā nebija. Laime atkal tikai sākas.

Uzklausījusi manu fundamentālo žēlabu trūkumu, viņa metas cīņā un atrod, kur piesieties. Reku, šite jums ir nesmuks aplikums! Viņa rušinās pa smaganu daļu, kura tiešām ir kaut kāda jūtīgāka nekā pārējā mute. Pirms tam nekas nesāpēja, bet nu tagad vaina ir atrasta un modernā medicīna atklāj uguni. Uz skatuves parādās urbis un es izbaudu laimi, kad manus zobus urbj ārpus manis paša. Vispār, ne urbis, bet kaut kāds slīpējams uzgalis, ar kuru viņa nosmirģelē mazu knipucīti no protēzes, notriepj man smaganas ar kaut kādu zieķi, atdod man zobus un piesaka atnākt vēl pēc kādas nedēļas, lai novērtētu stāvokli frontē.

Nu lūk. Ir paēsta karbonāde ar kartupeļiem un tā bija interesantākā ēdienreize ļoti daudzu gadu laikā. Ar sakošļāšanu, ziniet!

Zobi salikti mutē un dzīve var turpināties.

"Un viņš uzlūkoja protēzes un atzina tās par labām esam. Un bija eņģeļu dziedāšana un taisnajie gavilēja." /Pasaules Zobārstniecības Vēsture, XII sējums/

Vakar tiku izsaukts uz kārtējo zobu laikošanu. Dabūju izbaudīt uzskates līdzekļa lomu - protēziste dalās dzīves pieredzē ar jauno zobārsti, kura pirms tam man bija urbinājusi zoba kanālus, sapratusi, ka tādu likteni viņa sev nenovēl un tagad laikam grib uzdienēt par protēzisti. Re, protēžu meistare saka, iebāž man pirkstus mutē un uzvelk manu virslūpu man pašam uz deguna. Kā te viss šitā izskatās, un te ir plastmasa, un te ir baigais caurums, un šitais zobs ir aizmigrējis pa pusi mutes prom, un šite ir keramika un vispār. Tad liek smaidīt, tā nē, platāk, nu, tā kā cilvēks.

Tieku uzslavēts kā labākais pacients pasaulē, jo, lai gan smaidu pilnā rīklē kā Baisais Kokosriekstkodis, manas smaganas vienalga neparādās pasaulei, kuras labākais pacients es esmu. Laikam atkrīt kaudze kosmētisku problēmu, jo manos žokļos ir tādas okeānu dziļvagas, ka ne tikai zobi, bet pat smaganas ir jāuztaisa, lai nav pēc vampīra. Tomēr, kad es tā konkrēti smaidu pa visu galvu, mutes kaktiņā kaut kas balts pavīdot (plastmasas dzeroklis?), vajadzēšot tos zobus savādākus

Tieku aicināts apjūsmot sevi spogulī un cieši padomāt, vai esmu laimīgs ar sevi. Atžiebis lūpas un pārdabiski smaidīdams es pētu savus sakostos žokļus (visa tā saimniecība ir nepielīmēta un drusku žvadz), prātoju, pie kā lai piesienas un tomēr atrodu. Redz, kad es šitā sakožu zobus un tad vēl šitā savaikstos un rūpīgi blenžu sev zobos, tad tā sakodiena līnija tāda kā slīpa izskatās, vai nu vienā pusē īsākus, vai otrā garākus vajadzētu. Aha, labi, lūkosim, ko varam darīt, sveiki līdz nākamreizei.

Tā tas notiek.

Nujā, sapnis par pērļaini vizošajiem brīnumiem manā augšžoklī palika sapņu kategorijā. Lielā diena varētu būt nākamā otrdiena, varbūtās.

Pielaikošana, zobu nospiedumi, parastā rutīna.

Kārtējā zobu laikošana. Šoreiz paceļamies tik ēteriskās sfērās, kā zobu krāsa. Uz inlejām un atlikušā dzīvā zoba uzstutē manus topošos graužamos un es pārvietojos pa visu zobārstniecības kantori, vērodams savu dzirkstošo smaidu dažādā apgaismojumā.

Sāku saprast māksliniekus (tos, kuri glezno), ka šiem, redz, gaisma vajadzīga. Vienā telpas kaktā augšējie artefakti ļoti labi saskan ar tiem apakšzobiem, kuri ir vairāk iekš pelēkiem toņiem, bet nesapas ar tiem, kuri ir vairāk iekš rudenīgiem dzeltenbrūnajiem. Citā kaktā atkal sapas tīri labi, jo krāsas kaut kā izbāl. Pēc ilgām radošām mokām pielemjam atstāt tos pašus, kādi ir. Vēlāk varbūt vēl kaut ko piekoriģēsim, tuvāko nedēļu esmu norīkots tīrīt zobus ar balinošu pastu, lai noņem kafijas pleķus (šodien atkal kafijā kefīru ielēju, cik var...) Tad vēl man noņem kārtējo nospiedumu, šoreiz jau ar visiem kroņiem mutē, lai uztaisītu beidzamo akordu mūsu simfonijā - lociņu, kuru varēs pieštepselēt pie esošajiem zobiem un tad mans augšžoklis būs pilns ar pērļaini vizošiem brīnumiem, kuri man nekad nesāpēs un kuru urbšanā es varēšu mierīgi noskatīties no malas.

Nevarētu teikt, ka mūsdienu jaunatne nemaz neiepazīstas ar pasaules literatūras šedevriem krievu valodā. Kāds taču pārtulkoja Hufflepuff par Pufenduju.

Tomēr ar visiem šedevriem jamie neiepazīstas. "Мавр сделал свое дело, мавр может уходить" tiek pārtulkots kā "Marokānis izdarīja savu darbu, marokānis var iet".

No otras puses, vakar kārtējā zobu laikošana. Iepriekšējais variants, kur bija viena bleķa čaumala visiem zobiem, nelikās apmierinošs (kaut kas tur "cilājās"), un šoreiz tapa pielaikots divdaļīgs variants, 2 un 4 zobi attiecīgi. Šis izskatījās apmierinošāks un nākamreiz man piesolīja uzlaikot jau kaut ko zobiem līdzīgāku.

Šoreiz pat iztika bez diedziņu iestampāšanas.

Nja. Seriālā "Six Feet Under" viens no varoņiem sūdzējās par savu riebīgo dzīvi, kā pierādījumu savam lūzerismam minēdams, ka viņam 35 gadu vecumā ir trīs, TRĪS! (viņš tos vārdus izbrēca ar sevišķu izmisumu, rokas lauzīdams un Dievu zaimodams) iztīrīti un noplombēti zobu kanāli. Nu, man ir seši. Pārējo kanālu man vienkārši nav, izrāva ar visiem zobiem.

Cenšos domāt pozitīvas domas, jo TV atkal mani noniecina.

Pie apvāršņa parādās kaut kas taustāms bleķa zobu virknes formā. Tāda gara metāla čaumala, ko protēziste man iespiež zobu atliekās, ka nošņirkst vien un aizdomīgi pēta rezultātus.

Pie viena pielaikojām topošā skaistuma krāsu. Bēšīgi, kā izteicās tie nežēlīgie reklāmas bērni par audzinātājas zobiem. Mani esošie zobi arī diez kas nav - pie higiēnistes bijāt? Un tīrat arī? Ar pareizo zobu pastu? Un cik veca ir birste? Ar gandrīz tīru sirdsapziņu saku, ka jā, jā, jā un trīs nedēļas.

Pieņemu, ka es nemāku tīrīt zobus.

Vēl vismaz reizes piecas būšot jāpiestaigā.

Vizītes pie protēzistes sāk zaudēt romantiku. Apsēdies, mutē ieliek kaut kādu mana žokļa inspirētu plastmasas gabalu, sakodiet, atlaidiet, brīvs līdz nākamajai reizei, kad atkal varēs sakost un atlaist.

Kad darbmācības skolotājs Ilzītei pajautāja, vai viņa zina atšķirību starp drāšanu, tēšanu un slīpēšanu, Ilzīte apmulsa un atbildēja, ka vēl nekad neesot slīpēta.

Mīkstā. Es tagad esmu slīpēts tā, ka pietiks desmit tādām ilzītēm ar visiem darbmācības skolotājiem piedevām. Konkrēti, zobi ir slīpēti. Mans vienīgais cilvēcīgais zobs tika reducēts uz mazu pumpuci, uz kura kaut ko sēdinās virsū, bet lepnajiem inleju nesējiem tapa ielikts diedziņš. Diedziņa likšana izpaužas kā smaganu nostumšana nost no zobiem, diega iestampāšana un ilga un sirsnīga urbja pielietošana nedabiskā veidā. Ūdens nezkāpēc pūšas laukā no mutes, tek ausīs, vārdu sakot, izprieca. Kamēr man liekas, ka tiek plosīti mani priekšzobi, zobārste pamanījusies krietni vien apsmirģelēt vienīgo dzerokļu deputātu augšžoklī.

Vēl visādu nospiedumu ņemšana augšā un apakšā, ierosinājums atnākt ciemos ceturtdien uz pusstundiņu un atļauja ēst visu, kas ir biezputra.

Domāju, tātad eksistēju. Ar kuru vietu es domāju? Nepareizi, ar galvu. Tātad, mana eksistence ir galvā.

Interesanta galvas sastāvdaļa ir žoklis, kuru es mēģinu saremontēt. Protēziste mani palaida vientuļi klīst pa ļaunās, bezjūtīgās metropoles asfalta zarnām vienās inlejās, tobiš, zobu saknēs iesprauda tādus bleķa puļķus un piedraudēja, ka jamie var arī ņemt un izlūzt laukā, ja es nebūšu labs puisītis un gauži kodīšu.

Tā nu labais puisītis (es) guļ savā gultiņā un pievērš uzmanību apakšžoklim. Interesanti, ka ikdienā viņš veiksmīgi karājas drošā pozīcijā, neapdraudot manas investīcijas augšžoklī. Toties naktī var tikai pabrīnīties, kā viens tāds apakšžoklis var atslābt, noslīdēt pilnīgi vājprātīgā pozīcijā, aizlocīties pa spilvenu un sacirsties pret inlejām, ka nograb vien.

Tā es šonakt vēroju žokļa izdarības no pulksten 3:15 līdz 5:05, kad man pilnīgi apriebās visa eksistence kopumā un apakšžoklis konkrēti un es piecēlos, lai darītu sev galu vai izrītu ledusskapi, atkarībā no mirkļa iedvesmas.

Es izdzīvoju.

Tagad manu nozāģēto priekšzobu vietā ir trīs visnotaļ simpātiskas bleķa pumpiņas, saucamās inlejas. Burkānus grauzt akurāt vēl nevar, bet kaut kas zobveidīgāks tas ir un arī svepstu nedaudz mazāk.

Vēl man mutē iesprauda jau pazīstamu klamburu, kuram es tagad zinu vārdiņu - tā ir tīģerklemme (vai tīģerspaile?). Visnotaļ poētiski. Sabāza dzeroklī burku sudraba un palaida mājās. Nākamreiz tad beidzot uzlikšot kaut ko zobam līdzīgāku.

Tagad pie manis ķērusies protēziste un lietas paliek draudīgas. Iesākumam viņa nourbj pa tīro trīs no maniem atlikušajiem augšžokļa zobiem. Nu labi, divus, trešais pamanījās pats nolūzt. Urbšana ir lielāka nekā ieplānots, jo mani zobiņi izrādās dziļāk korumpēti nekā sākumā likās. Tomēr laikam beidzot viss ļaunums ir izurbts un paliek tikai veselīgi pamati kaut kur žokļa dziļumos, uz kuriem nākamnedēļ uzstādīs virsū bleķa tapas.

Tad sākas atrakcijas ar žokļiem, turiet ciet un turiet vaļā, tagad kodiet man pirkstā un tā uz priekšu. Tad no atvilktnes parādās kaut kāda pakavveidīga lamata, kuru man mēģina iestumt mutē. Izrādās, ka "cilvēks liels, a mute normāla", un man tiek piedāvāts mazāks variants. Pat neesmu pamanījis, pa kuru laiku mute piepūsta ar kaut kādu biezputru, kurā tagad top mans unikālais nospiedums. Kad nozieguma vietā Ņujorkā mētāsies aizkosta bulciņa, CSI darbinieki mani varēs identificēt viens un divi.

Pamazām tieku ievadīts kroņu un tiltu zinībās, ar kādiem diegiem būs tīrīt un kā būs lolot un kopt, lai, nedod dies, zobs nesāk bojāties zem kroņa, tad būs pagalam nelāgi.

Viss ir labi, bet tagad es nevaru pat imitēt košļāšanu un arī parunāt lāga nesanāk, šļupstu uz velna paraušanu. Turpmākā saziņa tikai rakstiski.

Mļa!

Ēdu plūmes, uzkodu uz kauliņa un priekšzobs nost. Tikai pagaidu plomba lepni palika stāvot.

Zobārsts rīta agrumā.

Nedaudz skaidrības jautājumā par to, kas ir zilie, sarkanie un dzeltenie. Tie šoreiz tika nodēvēti par papīra taurenīšiem. Cik nu sapratu, nekādi taureņi tie nav, krāsainas adatas, ar kurām zobārste rušinās manu priekšzobu dzīlēs. Miegaino rīta atmosfēru atsvaidzina plombas fragmenta iekrišana man rīklē un paņēmienu izgudrošana, kā to efektīvāk dabūt ārā.

Tagad mans augšžoklis ir piededzināts, lielākie puvekļi izskrubināti un bedres ar pagaidu plombām aizķepētas.Esmu gatavs stāties protēzistes priekšā. Cik noprotu no terminiem inleja un kronis, arī tuvākajā nākotnē mani gaida sirsnīga urbšana, kalšana, tēšana un zāģēšana.

Zobārste dod kārtējo triecienu pa augšžokli. Šodienas kontā - divi izurbināti un aizķepēti zobu kanāli, nākamreiz taps aizpildīti. Tad varēsim lūkoties protezēšanas virzienā.

Iemācījos jaunu vārdu, ortodontija. Skan zinātniski. Toties mana pārdabiskā dabiskā ziņkārība nedod mieru, kad skan frāzes: "Tā, tagad vajadzēs zilo un dzelteno, sarkano šoreiz ne". Kas ir zilais un kāpēc man nepienākas sarkanais? Vai tas ir labi vai slikti? Redzēt neko neredzu, tikai lampu ar sievas uzvārdu, kura apspīd manus zobus.

Paņēmu listi ar man nodarītajām pārestībām, iešu pie apdrošinātājiem, lai atdod kādu naudiņu. Listes apakšā ir summa, kura ir akurāt tik liela, kā divas mēnešalgas, kuras saņēmu savas IT karjeras rītausmā. Par to naudu varēja mēnesi dzert aliņus un ieturēties Albertā. Tas ir trīs saurķēti zobi + pilnā mutes dobuma higiēna.

Atkal zobārsts un kārtējā mana dzerokļa inkvizīcija. Viduslaiku atmosfēru veicina dakteres sarunas ar māsiņu:"Tā, tagad iededzini...jā, vēl vajadzēs dedzināt", un man ir skaidrs, ka zoba saknes mūsdienās ārstē ar nokaitētu krāsns kruķi. Pēc tam jau tām saknēm nekas nevar notikt, tas skaidrs.

Toties noskaidroju lielo ūberstangu mistēriju. Izrādās, ar tām nevis rauj plombas ārā (ahdies, cik es biju naivs!) bet gan uzspīlē uz zoba kaut kādu spaili virsū (laikam lai jamais nesabrūk). Pagājušā reizē man bija bail aptaustīt to zobu, jo likās, ka tas ir izrauts pa tīro un tā vietā ir milzu caurums uz citu dimensiju, un bāzt mēli tādos caurumos nav prāta darbs.

Spaile savukārt notur vietā gumijas ļerpatu, kura man izklāta pa visu muti un pusi sejas un nostiprināta uz papildus bleķa klambura. Kad visā tajā saimniecībā zobārste vēl mēģina iestampāt rengena filmas gabalu ar papildus lamatu, kura to bildi notur vajadzīgajā pozīcijā, man uznāk maziņš smaids, bet zem visiem medicīnas sasniegumiem to neviens neredz.

Toties esmu par soli tuvāk inleju, atačmentu, kroņu un tiltu valstībai, protēziste atnāca papētīt manus zobus un iezīmēt nākotnes izredzes. Nākotne ir skaista, bet tāla, aiz vairākiem zobu kanāliem, urbšanām, kalšanām un zāģēšanām.

Re, zobārstiem vēl ir verķis, ar ko mēra dziļumu. Viņa tev iebāž zobā metru garu īlenu, kam pēc idejas vajadzēja pa pakausi iznākt ārā, un verķis pīkst, norādīdams, cik tad dziļi šoreiz sanācis. Daktere salīdzina ar rentgena bildi un rušinās pa zobu. Zinātne no vienas vietas.

Lielākais izbīlis - ūberstangas, ar kurām izrāva ārā pagaidu plombi un pēc tam iedzina kaut kur mutē kaut kādu barjeru, lai siekalas netecētu virsū zobam. Lielākās ciešanas - kaut kāds draņķis, ko sūknēja tai zobā iekšā, tas satecēja rīkles galā un nejauki koda. Pēc tam pustora stunda pagāja snauduļojot un klausoties dziļummēra pīkstienos.

Šodien iepazinos ar zobu higiēnista funkcijām. Viena laikam ir tāda, ka nevajag ne aci pamirkšķināt, kad padzīvojis kungs dara zināmu, ka pie higiēnista nav bijis nekad.

Pati procedūra ir štrunts tik pieredzējušai haizivij kā man. Zobu kviecināšana ar ultraskaņas kviecēju, urķēšanās ar kaut kādiem urķiem, pūšana, skalošana, apstrāde ar kaut kādām sodas strūklām un saldenas pastas triepšana mutē. Tad vēl sīkas pamācības zobu diega lietošanā (to jūs turpmāk lietosiet katru dienu, viņa pravieto) un citās mistērijās.

30 lati un līdz nākamai reizei.