sirdnA

Domāju, tātad eksistēju. Ar kuru vietu es domāju? Nepareizi, ar galvu. Tātad, mana eksistence ir galvā.

Interesanta galvas sastāvdaļa ir žoklis, kuru es mēģinu saremontēt. Protēziste mani palaida vientuļi klīst pa ļaunās, bezjūtīgās metropoles asfalta zarnām vienās inlejās, tobiš, zobu saknēs iesprauda tādus bleķa puļķus un piedraudēja, ka jamie var arī ņemt un izlūzt laukā, ja es nebūšu labs puisītis un gauži kodīšu.

Tā nu labais puisītis (es) guļ savā gultiņā un pievērš uzmanību apakšžoklim. Interesanti, ka ikdienā viņš veiksmīgi karājas drošā pozīcijā, neapdraudot manas investīcijas augšžoklī. Toties naktī var tikai pabrīnīties, kā viens tāds apakšžoklis var atslābt, noslīdēt pilnīgi vājprātīgā pozīcijā, aizlocīties pa spilvenu un sacirsties pret inlejām, ka nograb vien.

Tā es šonakt vēroju žokļa izdarības no pulksten 3:15 līdz 5:05, kad man pilnīgi apriebās visa eksistence kopumā un apakšžoklis konkrēti un es piecēlos, lai darītu sev galu vai izrītu ledusskapi, atkarībā no mirkļa iedvesmas.

Es izdzīvoju.